|
Viena no vismīļākajām lietām Latgalē man ir tāda, ka visos pasākumos visi dzied. Vienalga tiek tas prasīts vai nē. Parasti, ja cilvēkiem saka, ka viņi var dziedāt līdzi, neviens nedzied, bet Preiļos dzied jau pirms to piedāvā. Un tā dziedošā kopības sajūta mani ļoti nomierina un aizkustina.
Jeb šodien biju Dairas Āboliņas jaunās grāmatas atklāšanā. Grāmata par Streiču, līdz ar to viņu arī satiku. Dabūju jauno grāmatu dāvanā un vēl buču no režisora. Viņš pa visu bibliotēku mani sauca. Joprojām nesaprotu kā es kaut ko tādu esmu izpelnījusies, būdama slinkais students parastais. Turklāt, grāmatā novēlējums tētim kā pateicība par gudras meitas audzināšanu. Es nenoliedzu, ka varu būt patīkams sarunu biedrs, bet līdz tam, ko pati uzskatu par gudrību, vēl tālu.
pēc atklāšanas atnācu mājās un sūdzējos, ka man visu dienu sāp galva. tētis: "Man tavā vecumā arī sāpēja. Tad es aizgāju armijā un tur vairs nē." Varbūt man nebraukt uz Spāniju, bet iet armijā? Mamma gan par sāpju iemeslu uzskata to, ka es par daudz guļu. Un ne tikai galvas, visu sāpju iemesls ir tas, ka es par daudz guļu.
Visu pēcpusdienu rakstu scenāriju 9. klases pēdējam zvanam (jāraksta pēc Dāvana vientuļai sievietei motīviem. Kaut kā jāpiecieš, ka man tā filma riebjas) un palīdzu tētim taisīt asinsdesas, kuras es labāk redzu jau tikai pagatavotas.
Tā man iet Latgalē. Nesen iedomājos - ja dzīvotu šeit, tad droši vien jau sen būtu ticīga. |