|
es visu dienu domāju par to kā es uzrakstīšu, cik dusmīga esmu, cik īgna, cik skumja, par to kā es nespēju palīdzēt saviem draugiem un par to kā es negribu cilvēkus, bet tad es vilkos mājās (nu tiešām vilkos kā bērni no skolas) un satiku suni un viņa saimnieku. suns atnāca ar mani sasveicināties (kas vien jau ir notikums) un saimnieks sāka stāstīt par attiecībām ar saviem suņiem, kamēr es glaudīju savu jauno draugu.
suņi mani bieži izglābj (un kaķi īstenībā arī).
edit: un tad es iemācījos latīņu teicienu hannibal ad portas, jo manu kaķi sauc Hanibāls. |