|
Šoreiz īsti vietā būtu Daces jautājumus "Anna, kas ir tava dzīve?" vai vēl labāk "Anna, kas ir tavs tētis?".
Es sākšu no sākuma, lai rādītu savas dienas dramatisko attīstību. Skolā ceturtdiena kā jau ceturtdiena - negribēti nogulēju mākslas vēsturi, neko nesapratu semiotikā, gribēju skatīties visas filmas par kurām stāstīja kino vēsturē, smējos par I.Pērkones jokiem (viņai pēdējās nedēļas labs noskaņojums un tas ir ļoti labi. Piemēram, "Man Melānijas hronika ļoti nepatika. No sākuma līdz galam. Un tā taču arī ir kaut kāda konsekvence"), izbaudīju perfekciju, kas ir Līgas Ulbertes lekcijas un diskusijas par bērnudārzu starp dažiem labiem režisoriem un dažām labām kritiķēm. Pēc visa, protams, ļoti noguru, bet, kā norunāts, braucu uz autoostu, jo tētis lūdza savākt paciņu, kura man būšot jānodod mistiskam kolēģim, kurš dzīvo uz Valdemāra ielas.
Aizbraucu uz autoostu, stāvēju pie kanāla tumsā un sāku raudāt. No noguruma, īgnuma, ziemas, no nezinu un stresa. Atceros, ka smējos Mišas izrādē Granātu krāsas aproce, kad aktrise kliedza "sāp, sāp, sāp" (sak, es taču tāpat saprotu, ka sāp), bet tobrīd man tā arī gribējas kliegt, jo es vienkārši nezināju, ko citu darīt. Nu neko. Paraudāju, sagaidīju autobusu, savācu maisu, kurš bija tik smags, ka man nācās līdz tai V. ielai braukt ar taksi.
Nokļuvu tur, uzstibīju maisu ar lauku labumiem uz sesto stāvu, zvanīju pie norādītā dzīvokļa durvīm un tās atvēra nevis kaut kāds tur kolēģis, bet neviens cits kā Jānis Streičs. Mans tētis, būdams ciema slota un latgalieties, protams, ar režisoru bija Preiļos sapazinies un izdomājis, ka grib mani šitā pārsteigt. Es kā par brīnumu pa kāpnēm nenovēlos un piekritu kopā ar Jāni iedzert tēju.
Parunājām par grāmatām, Cilvēka bērnu, oskariem un cenzūru. Es viņu uzaicināju uz Dāmām un aizbraucu mājās. Šito tad manā biogrāfijā netālu no tā kā Gruzdovs NT lielajā zālē netīšām pieskārās manai krūtij un tā kā Artuss Kaimiņš man trijos naktī (kamēr biju zem miega zāļu iespaida) teica: "Kuš, mamma ir mājās."
Edit: Aizmirsu piebilst, ka no režisora saņēmu arī grāmatu, kurā man ierakstīts novēlējums "Annai Belkovskai - vēlot panākumus šai grūtajā ceļā, ko ir sākusi". |