time doth flit; oh shit. - Post a comment

tik vientuļi, ka sāku justies, kā laikā, kad mira tētis un ģimene atstāja mani tajā visā vienu. sēdēju viena naktī tēva aukstajā dzīvoklī, jo māsiņas man viņu bija atdevušas, nepasakot, cik slikti ir. Kad ieliku tēti pansionātā braucu viena atpakaļ uz Rīgu un raudāju vilcienā. toreiz jutos kā mākslīgais pavadonis, kas zaudējis signālu ar Zemi un aizceļojis kaut kur tālu tumsā un kosmosā. nu, lūk, tagad tā sajūta, protams, nav tik intensīva, bet tuvojas tam.

mīļotais strādā sešas dienas nedēļā ar grafiku, kuru nav iespējams saskaņot ar manējo, draugi pazuduši savos darbos, dzīvēs un bēdās, ja gribu satikt kādu no ģimenes, vienīgais variants ir uzprasīties pašai. Gandrīz visas attiecības palikušas ļoti vienpusējas.

šodien depresija sāp teju fiziski, visu dienu jāstrādā, bet, ja tā nav aktīva darbība kopā ar citiem cilvēkiem, es sastingstu un netieku uz priekšu.
apzinos, ka depresija vientulības sajūtu padara lielāku nekā tā ir, bet esmu arī nogurusi, jo vienmēr jācīnās par mīlestību ar nagiem. Gluži kā mazajai Annai.

Dzeru zāles un eju uz terapiju, par to nav jāsatraucas.