| |
 | Mar. 5th, 2017 @ 10:15 am  |
|---|
Es tiešām nemaz nepanesu suņu nāves. Gundegai laukos nomira sunītis. Guļu zem segas, raudu un nevaru/negribu saņemties dienai.
Un es tagad domāju par tiem aizliegtajiem (ir taču aizliegti, vai ne?) zāles pauguriņiem mūsu pagalmos. Pat tad, ja daudziem ir pazudušas robežas, paštaisītie krustiņi sapuvuši vai aizpūsti, mēs vienmēr zinām, kur meklēt. Es vienmēr zinu, kur apstāties, paskatīties un nopūsties, jo man joprojām ļoti pietrūkst. Un tie zāles pauguriņi arī joprojām ir ļoti svarīgi, pat tad, ja tur jau sen ir tikai zeme un pāris kauli. Kad biju maza, apglabāju visus mazos grauzējus, kurus atradu pagalmā. Katram uztaisīju mazu krustiņu no zariem (dīvaini, ka krustiņu. tiesa, toreiz man par to visu padarīšanu ar dvēselēm bija citāda uztvere). Tur pat apglabāja arī visus mūsu melnos kaķus un lielo suni. Mana Mirta gan ir cits zāles pauguriņš, citā pagalmā. Man ir šie pauguriņi un atmiņas par dzīvniekiem ar saulē sasilušu kažoku. Arī par Gundegas sunīti man ir tādas atmiņas, un es ļoti gribētu tā nepieķerties katram sunim, kurš epizodiski parādās manā dzīvē. |
es bērnībā ļoti raudāju, kad nomira ģimenes draugu suns. pēc tam nocietinājos, bet pēdējos gados atkal nāk vaļā
es nekad neesmu bijusi sevišķi stipra šai sakarā, bet kopš nomira mans suns raudu pat par nepazīstamu cilvēku mājdzīvniekiem.
jā, sava pieredze liek spēcīgāk izjust arī citu līdzīgu pieredzi
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}