time doth flit; oh shit. - Post a comment

Mans mīļotais ir no Indijas, ilgu laiku dzīvojis Abū Dabī, Ukrainā un Latvijā. Esmu latviete, bet mani noteikti nevarētu izraudzīties kā tipiska latvieša paraugu. Līdz ar to mūsu pasaulē ir sava mini-kultūra, kas man ļoti patīk. Mūsu izcelsmes tur pārsvarā ielaužas ēdiena (vakar viņš man gatavoja naan), mūzikas (vakar viņš man dziedāja dziesmu savā valodā un kautrējās, kad lūdzu iztulkot, jo tas bija kaut kas ļoti mīļš) un kino formā. Es viņam saku "kā tad" un viņš man saka "kas ir?". Man patīk viņu iztaujāt par viņa bērnību, jo tā, protams, krasi atšķiras no manas un manu draugu pieredzes. Un tas viss ir aizraujoši un skaisti, BET TAD kādu dienu... Aizvakar atbraucu pie viņa un viņš bija diezgan īgns, kas tā parasti ir pēc sarunām ar ģimeni (viņi sazvanās katru nedēļas nogali un katru nedēļas nogali viņiem ir daudz prasību). Šī reize gan bija īpaša, jo tēvs pēc radu (visi ir iesaistīti visur, protams) ierosinājuma ir izdomājis, ka laiks dēlu izprecināt (lai gan pats apprecējās aiz mīlestības). Viņš, protams, to negrasās darīt, bet teikšu godīgi - tā ir jocīgākā attiecību problēma, ar ko esmu saskārusies. Savā ziņā tā ir arī fikcionāla problēma, tomēr kādu brīdi viņa vecāki neliksies mierā un man būs sajūta, ka man viņu atņems kaut kāda meitene, kas viņu nekad nemaz nav satikusi.