 14.11. - 22.11. | Nov. 22nd, 2020 @ 12:27 pm  |
|---|
šķiet, ka vajadzētu uzrakstīt par šo nedēļu, bet tā kļuvusi par savēlušos, neskaidru laika masu. šobrīd skaitu stundas. līdz uz brīdi varēšu būt mājās viena.
mana krustmāte Inga (mammas jaunākā māsa) nomira no insulta 45 gadu vecumā, un tas bija un ir šausmīgi. es tik ilgi biju savākta bērnu dēļ, ka tikai nedēļas vidū attapos par to, ko pati esmu zaudējusi. lai gan neviens te neesam īsti ticīgi, viņa man bija īsta krustmāte - kad pusaudžu vecumā pārvācos uz Rīgu, pieskatīja mani un rūpējās. viņa man zvanīja, lai prasītu, ko darīt ar trauksmi, jo zināja, ka es tik pat daudz satraucos. viņa reizēm kaitinoši daudz runāja, bet, atšķirībā no daļas manas ģimenes, mācēja arī klausīties. es daudz pieskatīju abus viņas bērnus, un tagad esmu viņiem viena no divām uzticības personām. tas mani aizkustina, bet man ilgi būs jācīnās ar atmiņām par to, kā mazam zēnam skaidroju, kas tagad notiks ar viņa mammu, vai viņai sāpēja, vai zārks viņu pasargās. bērēs viņš gribēja atvadīties, bet baidījās, jo Ingai bija ļoti izmainījusies seja. pēc tam naktī viņam bija bail iet gulēt. vecākā meita man daudz nāk ieritināties azotē, lai raudātu, un satraucas, ja es kaut kur eju. bet viņa vismaz man visu atklāti stāsta un nebaidās jautāt.
izvadītājas ir jāizskauž kā suga. negribējām mācītāju, bet šī dāma bija drausmīgākais, ko esmu dzirdējusi. gan saturiski, gan runāšanas veidā. turklāt, viņa divas reizes pateica nepareizi manas mammas vārdu. visa kontekstā tas nav tik svarīgi, bet Inga būtu pelnījusi, ko labāku. ar māsu vienojāmies, ka nekad vairs nenolīgsim šitās vecenes. par spīti aizliegumiem, uz bērēm sabrauca daudz cilvēku. bija runāts, ka izretināsies, bet daudzi līda virsū. diemžēl mani vienīgo tas satrauca. zinu, ka no jauna cilvēka gribas atvadīties, bet es negribu, lai ar vēl kādu manā ģimenē kaut kas notiek. tā jau tagad ir panika par visiem tuviniekiem un draugiem. nezinu, kad pazudīs. Inga cītīgi gāja pie ārstiem, rūpējās par sevi.
vēl drausmīgāka par bēru dienu man personīgi izrādījās vakardiena. man pār to nav nekādas teikšanas, bet daži ģimenē bija izdomājuši, ka ir ok nedēļas nogalē uz lauku māju saaicināt astoņus cilvēkus (mēs paši jau esam desmit). pirms visi ieradās, histēriski raudāju, visa drebēju, pēc tam slēpos otrā mājas galā. mamma teica, lai izolējos, bet es taču ne par sevi satraucos.
šodien beidzot kaut kāds miers. drīz braucam uz Rīgu. šovakar drīkstu palikt savās mājās. no rītdienas sākšu puikam palīdzēt ar mācībām. labi, ka dzīvoju viņiem ļoti tuvu. ļoti gaidu, kad varēšu satikt puisi, ko pazīstu tikai trīs mēnešus. mums nav nekā daudz kopīga, bet viņš mani nomierina, tāpēc, ka ir tik pat fiziski maigs kā es.
esmu ļoti, ļoti pateicīga draudzenēm, ar kurām varēju šonedēļ sarakstīties, lai kaut kā sakārtotu visu to vājprātu. man vajadzēja, lai kāds no malas pajautā, kā es jūtos, jo ģimenē nebiju un nevarēju būt centrā. un, lai gan pilnībā pietika ar cilvēkiem, kas man bija līdzās, joprojām grūti norīt rūgtumu par tiem draugiem, kas atrakstīja vienu līdzjūtību un pēc tam turpināja ar mani nerunāt kā parasti. nezinu, tās pat nav nekādas dusmas. vienkārši stulbi.
pirmo reizi mūžā negribu Ziemassvētkus. Man pēc mēneša dzimšanas diena. tā jau parasti grūti, šogad vienkārši paņemšu brīvu dienu, lai raudātu. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}