time doth flit; oh shit. - Post a comment

Tūlīt jūlija sākumā būs gads kopš pirmo reizi dzīvoju pilnīgi viena. Pirmo reizi ilgā laikā arī negrasos pārvākties. Lai gan citreiz man liekas, ka kaut kur jāskrien, un šobrīd pagraba dzīvoklī nav diži siltāks kā uz ielas, pārvākties arī neprasās. Jūtos šeit kā mājās. Gaisā, protams, karājas kaut kāds abstrakts jēdziens par citām mājām, bet tādas konkrētas vietas nemaz vairs nav (lauku māju dalu ar 12 cilvēkiem, Preiļu dzīvokli tēvs sabojājis, atliek vien telts pie kāda ezera Latgalē). Šī svarīgā notikuma dēļ nolēmu pierakstīt savu dzīves vietu vēsturi, kamēr vēl atceros.

No dzimšanas līdz pamatskolas izlaidumam - divistabu dzīvoklis Preiļos. Dzīvoju vienā istabā ar māsu līdz viņa pārvācās uz kojām. Pieprasīju salātzaļas tapetes, krāsni nokrāsoju melnu.

Vecumā no 17 līdz 21 - kopmītnes "Baltā kaza". Pirmajā gadā dalīju istabiņu ar jocīgām meitenēm, bet pārsvarā paliku viena, jo viņas visu laiku bija prom. Pārējos trīs gadus dzīvoju ar kursa biedreni R. un meiteni no Jēkabpils - Lāsmu. Bijām ļoti tuvas, pat gultas kopā sabīdījām. Dabujām sestajā stāvā darbnīcu gleznošanai. Pārsvarā tusējām kopā ar čaļiem no Kultūras koledžas. Bija daudz skaistu lietu, bet kopumā pretīga vieta - pēdējā gadā vēl parādījās blaktis.

Rudens pēc vidusskolas pabeigšanas - komunālais dzīvoklis uz Brīvības ielas. Šausmīgā stāvoklī. Kopā ar pāris tā laika draugiem un meiteni, kurai vairs neatceros vārdu (Baiba?). Ļoti daudz pīpējām zāli. Mēdzu kopā ar L. un A. pieliekamajā, kurā bija matracis, pilnīgā tumsā skatīties Friends.

Uz īsu brīdi pēc tam dzīvoju Itālijā. Šausmīga pieredze.

Kad atgriezos, kopā ar A.Z. (lai gan pārsvarā viņa bija prom) īrēju dzīvokli no 90 gadus vecas tantiņas Tērbatas ielā. Viņa pati atbrauca reizi mēnesī, bet mums blakus dzīvoja Vladislavs, ar kuru tikpat kā nerunājām, ja neskaita vienu reizi, kad kopā dzērām šņabi. Atradu istabā gleznu, kuru bija parakstījis K. Dimiters. Izrādījās, ka tieši tas K. Dimiters tas arī bija. Te laikam dzīvojām labi, ja pusgadu? Šeit paņēmām manu kaķīti.

Kad jau mācījos Akadēmijā, ievācos pie O. mammas Pļavniekos kārtīgā bloķenē. Dzīvoklis nebija baigi foršs, bet tur es kārtīgi iemīlēju mikrorajonus. Joprojām baigi patīk. Ar laiku parādījās kucēns - noskaidroju, ka mans kaķis piecietīs visus.

Trešā kursa otrā pusē aizbraucu apmaiņā uz Spāniju, Galīciju, Vigo. Kopā ar L. dzīvojām uz Barselonas ielas divistabu dzīvoklī. Viena istaba bija liela, lieliem logiem (ar skatu uz kalniem), bet mazu gultu, otra maza, normāliem logiem, lielu gultu. Kādā brīdī samainījāmies. Tā kā Galīcijā ziemā nav jauki laikapstākļi un mēs negribējām maksāt par apkuri, salām, tāpat kā salst Latvijā. Netālu no mūsu dzīvokļa bija kalns-parks, no kura varēja redzēt gan kalnus, gan okeānu.

Kad atgriezos, ievācos ar D. Pārdaugavā - Šampēterī/Pleskodālē. Tas man bija ļoti mīļš dzīvoklis, lai gan nedaudz nolaists. Pie mājas varēja izžaut veļu, ziedēja plūmes. Mums bija katrai sava istaba un vēl viesistaba. Lielākais pluss? Netālu Pils bārs. Un abām saskaņoti kaķi.

Tur padzīvojām gadu. Pēc tam pārvācos pie A. uz Tērbatas ielu. Ļoti patika dzīvot ar A., sākumā patika arī dzīvoklis, bet, jo ilgāk tur dzīvoju, jo pretīgāk palika. Pēc tam A. aizbrauca uz ārzemi, ievācās L. Mums arī labi gāja, bet dzīvoklis man riebās arvien vairāk. Man šķiet, ka es kļuvu tikai nervozāka tur dzīvojot.

Un tā es nokļuvu šeit - uz Hospitāļu ielas, netālu no Lielajiem kapiem, kas ir viena no skaistākajām vietām Rīgā. Tepat rokas stiepiena attālumā daļa draugu un ģimenes. Blakus perfekts Rimi. Pils tālu, bet citi bāri pietiekami tuvu. Pirmajā pusgadā pie manis diezgan bieži kāds palika, tagad pārsvarā esmu viena. Patīk. Ja sāktu no nulles, savu telpu taisītu citādu, bet te arī ir smuki - baigi labas sienas. Ja ilgi esmu bijusi prom, gribas uz šejieni atpakaļ. Gan man, gan kaķītim ir mazāk stresa. Varbūt vēl pēc gada došos uz Pārdaugavu, jo tur jau ir labs variants.