time doth flit; oh shit. - Post a comment

Mans tētis pamazām zaudē prātu. Viņam ir tikai 65 gadi, bet nu jau būs dzēris kādus 30 no tiem. Katru reizi, kad braucu ciemos, dzīvoklis kļuvis arvien šausmīgāks. Šoreiz jau izskatījās pēc bomžu patversmes vai nolaistas garāžas. Iepriekš vēl katru reizi centos kaut ko sakārtot, bet nu jau nav jēgas, ārā arī neko neļauj mest. Sarunāju, ka augustā uztaisīsim talku, visu izmēzīsim (bet pieredze rāda, ka tik viegli tas nebūs). Kaut kāds idiots viņam visu laiku pie mājas atstāj visādus mēslus - kārtis, vecas somas, lupatas. Tētis domā, ka viņu mēģina nolādēt. Šodien paziņoja, ka viņam jau divreiz dzīvē esot uzlikts lāsts. Vienu no tiem uzlika mana mamma. Es viņam prasīju, vai gadījumā alkohols nav tas lāsts. Neesot, viņš reāli uzskata, ka ir svētais (izmantoja vārdu "ikona)", visas problēmas vienmēr radījuši citi. Tagad braucu uz Rīgu un viņš īsziņā raksta, ka mirstot, saka, kas man pēc tam jādara. Mirstot no kuņģa problēmām, kurām, protams, nav nekāda sakara ar dzeršanu.
Kad ir pavisam skaidrā, tad atzīst, ka vajadzētu ārstēties, bet nevienam no maniem aicinājumiem to darīt nav sekojis. Vismaz varētu iet pie terapeita vai psihiatra, bet Preiļos nav un pats viņš nekur nebrauks. Reāli viņš ir vēl par jaunu, lai es viņu ar varu kaut kur vestu + vajag palīdzību. Mammas ģimenes puse zināmu iemeslu dēļ vairs nevar palīdzēt, viņa paša radi vispār nesaprot situācijas nopietnību. Vienreiz runāju ar viņa ārstu, kurš man paziņoja, ka viņam vajag ģimeni un mīlestību. Vairāk nekā 20 gadus bija gan ģimene, gan mīlestība. Tētim labāk nekļuva, ģimenei kļuva sliktāk.
Es braucu pie viņa, katru nedēļu zvanu. Man vairs nav spēka cīnīties ar šito mūžīgo grūtumu. Uz Rīgu viņu arī dabūt nevar, nevarot nosēdēt autobusā. Es, protams, jūtos vainīga, man šķiet, ka izdarīgāks cilvēks ar to jau sen būtu ticis galā, bet no otras puses viņš mums tik daudz ir nodarījis pāri, ka es jūtos vainīga mammas priekšā, ja viņu žēloju.