spazio_zero

vakar naktī uzcepu auzu pārslu cepumus, tad nu brokastīs ir tie un garda tēja, ko tētis no ķīnas atveda.
Žēl, ka man nav svaru, jo man liekas, ka esmu pamatīgi notievējusi, pēdējās dienās vispār neko daudz neesmu ēdusi, tā kā vēders palakans. būs vairāk laika, girbu vismaz 1x nedēļā iet kačāties, lai vēders beidz ļurināties un rokas arī jau sāk ļurināties... grrr..

visi cilvēki griež acis no pieres ārā, ja kaut pušplēstu vārdu ieminos par tievēšanu, pat tievākās meitenes saka, ka kur nu man vēl vairāk.. bet es nejūtos labi, man vajag vēl un vēl, tā lai visur kaulus redz. varbūt man ir kaut kas sapisies galvā, bet man ir savs skaistuma ideāls. paldies dievam, mana miesasbūves nav gluži kā mazai, vārgai meitenītei, bet gan spēcīgs ķermenis, tāpēc vajag arī mazliet musīšus. gribu sevi lauzt fiziki, varbūt arī ar galvu paliks labāk.

Kad būs mans "happy end"?

kā vēl vairāk var sadirst visu, kā es to jau esmu izdarījusi?

īsie eiforijas mirkļi tā pat beidzas ar dziļu vientulību. es laikam nemāku būt mērenībā, man ir vai nu pati augša vai arī pats dziļākais izmisums.

kā lai šādi dzīvo, kā? kur ir kāda instrukcija kā dzīvot? cik soļus uz priekšu ir iespējams paredzēt? kā lai saglabā vēlmes konstantas, bez jebkādiem paisumiem un bēgumiem?

man nav nevienas atbildes.

šodien darbā bija pilnīgs pizģets. elle zemes virsū. nenormāls karstums, visas tās sildierīces un es, ar rāciju pie galvas, skraidot no viena gala uz otru. rindā, kādas 10 mašīnas, un brauc vēl un vēl, tam visam nav gala, virtuve nespēj tikt ar visu galā, rindas krājās. visi puspliki, pavadījuši jauku dienu pie ezeriem un baseiniem, tagad davai rīt uz nebēdu. konkrēti jau aizdusa sākās. pretīgs darbs.
un tā kuce ivonna vispār.. neciešu to zosi, viņa iet prom drīz un viņai pohuj uz visu, ļurinās apkārt, traucē, vēl izdomās kaut ko pateikt. dažas tādas kuces tur ir.. vadu kasē pasūtījumu, saku, lai brauc uz trešo lodziņu, viena gudriniece "uz trešo nevis otro!!" bļeģ, stāv 5m attālumā un klausās, ko es saku. pašām jau nedod tādus atbildīgākus darbus, vot i domā koriģēt. Beigās vakarā jau visi bija prom, tad vismaz ar Duranu (ahujennais vārds) normāli sastrādājāmies, var i papļāpāt, i pajokot.

nenormāli gribu to savu sīko, niez.

nevaru saņemties mācīties. nav ko pīpēt, tāpēc visu laiku riju.

Sapņoju, ka braucu pāri Salu tiltam uz Centra pusi un gan Daugavā, gan uz zaķu salas unapkārtē laižas kara lidmašīnas. Beigās kaut kāda superlielā NATO ļotene. Tad pēkšņi esmu kalnainā apvidū un ir nakts un debesīs var redzēt gigantiskus gaisa kuģus, kas apšauda viens otru. Viens no tiem tā kā krīt uz mūsu pusi, mēs aizbēgam un tad atklājas, ka nacisti ir uzvarējuši karu un kaut kāda sieviete mums izdala mazas somiņas, kur iekšā ir figņas, kas parāda, ka esam arī ns, nevis žīdi. Dikti runāju vāciski un man iedeva hujovo gredzenu.. Un paldies Dievam pamodos.

nopirku biļetes uz lv ^^

Vakarnakt pirmo reizi pēc ilgiem laikiem biju piepildīta ar entuziasmu un plāniem. Un tas tik ļoti palīdz. Nolēmu, ka mācīšos medicīnisko pedikīru, tas nav ilgs process un labāk es strādāju savā sfērā , nekā plēšu dibuā iekš mc. Galu galā, kad pabeigšu tagadējo skolu, būs jau vismaz kādi sakari un klientūra.
Vēl pavisam noteikti pēc skolas beigšanas gribu dabūt mācību vietu pie dermatologa, jo medicīniskā kosmetoloģija ir kudaš krutāka par parasto.

Tad sapņoju, ka dabūju meitu atpakaļ..

Ai, nu vobšem tagad visa koncentrācija uz meitu, mācībām, darbā vienkārši jāatstrādā jūlijs un augusts būs kudaš mierīgāks, jo pāreju uz 50h mēnesī, pietam pus mēnesi būšu Latvijā..
Vēl izdomāju, ka jāsarunā fotosesija, kad atbraukšu. Gribu smukas bildes ar savu bebē.

Un jāsagrabina tā štuka pedikīram..

Man visu laiku ir jāplāno un jāštuko, citādi es grimstu sevis žēlošanā un pesimismā.

Man gan vēl nav biļešu, bet 11. Augustā būšu Dievzemītē :) jē

esmu pārtērējusi jēgu. senčiem jau būtu tā pat jāprasa, bet cerēju, ka davilkšu līdz mēneša vidum vismaz, bet man jau tagad pietrūkst īrei. par internetu/auto/telefonu nerunājot. ēst gan man ir dafiga un meitai jaunas štātes arīdzan.

lāču saldskābmaize, žāvētas cūķu ribiņas un lv tirgus tomāti- labākās vakariņas. dievinu paciņas no LV :)

Forever alone.

Atnācu uz "despicable me", no vienas puses jau forši, bet no otras man ir smagi piegriezies būt vienai.

Un jo sūdīgāk man ir, jo labāk izskatos, šodien vispār esmu tāda femme fatale... Tā kā skaidrs, kā man ap dūšu.

"uz veciem kuģiem ir vislabāk mācīties kuģot", teica mans kolēģis, kad paziņoju, ka esmu viņam par vecu. hā :D

vot gribu tagad tā

domāju, sapucēšos, aizlaidīšu līdz centram kaut ko uzkost, pabaudīt sauli..

a sēžu un žēloju sevi mājās.

es vairs neesmu pašpietiekama, tāda nevajadzības un pamestības sajūta. Bet kā jau vienmēr, kad esmu iemesta starp cilvēkiem, ar kuriem man nav kopīgu interešu, esmu tādā atstumtās lomā. neviens jau neatstumj, bet nejūtos piederīga un līdz ar to, cilvēki nemet man savu draudzību pakaļ. Bet nu es nemāku iekļauties sabiedrībā, jā, runāt par tēmu, darbu/skolu vatever, bet tiklīdz aiziet sarunas privātajā sfērā, atkal pārvēršos par dīvaini.

kaut kur jāatrod pazaudētā pašapziņa un jāsāk dzīvot.

Saņēmu algu un pēc visiem obligātajiem maksājumiem pāri paliek rovna 50€.

Prieks, kur Tu rodies!

Vēl jau uz skolu jābraukā, pakaļ meitai jābraukā, uz darbu jābraukā.. Un tas autiņš nereāli rij bendžu. Nerunājot par to, ka būtu arī jāēd..

Riebjas šitas viss.

vakar beidzās 10 dienu darba maratons, tagad 4 brīvas dienas. jūtos, kā uz pohām

Ir pagājuši kādi 15 gadi, kopš viens tēva draugs, kurš man bija kā otrs tēvs un kuru es ļoti mīlēju, pazuda. Viņa mašīna gan tika atrasta sadedzināta, viss tika novelts uz 90 gadu reketu un lieta izbeigta.
Es nekad neesmu ticējusi, ka viņa vairs nav, nu, nav tās sajūtas, es par viņu domāju kā par dzīvu cilvēku,mamma arī saka par līdzīgām sajūtām, pieminot, ka viņš bija no tiem cilvēkiem, kas sūdu gadījumā arī varētu aizlaisties.

Nu, lūk, es par viņu sapņoju šonakt, ka viņš ir atpakaļ. Un es nekad nesapņoju par mirušiem! Pamodos tagad nobimbājusies.. Tā mīlestība un laime, ko es izjutu sapnī... Tie paši tumšie, lokainie mati, gandrīz līdz plecam, melnās acis.. Viņš bija vecāks, stilīgi apģērbies kā vienmēr. Un es neatkāpos ne soli no viņa.

labi, liekam jaunu bildi iekšā, kā teica sisidra

Twilight twilight nihil nihil

Kas notiek ar cilvēkiem?