Ir pagājuši kādi 15 gadi, kopš viens tēva draugs, kurš man bija kā otrs tēvs un kuru es ļoti mīlēju, pazuda. Viņa mašīna gan tika atrasta sadedzināta, viss tika novelts uz 90 gadu reketu un lieta izbeigta.
Es nekad neesmu ticējusi, ka viņa vairs nav, nu, nav tās sajūtas, es par viņu domāju kā par dzīvu cilvēku,mamma arī saka par līdzīgām sajūtām, pieminot, ka viņš bija no tiem cilvēkiem, kas sūdu gadījumā arī varētu aizlaisties.
Es nekad neesmu ticējusi, ka viņa vairs nav, nu, nav tās sajūtas, es par viņu domāju kā par dzīvu cilvēku,mamma arī saka par līdzīgām sajūtām, pieminot, ka viņš bija no tiem cilvēkiem, kas sūdu gadījumā arī varētu aizlaisties.
Nu, lūk, es par viņu sapņoju šonakt, ka viņš ir atpakaļ. Un es nekad nesapņoju par mirušiem! Pamodos tagad nobimbājusies.. Tā mīlestība un laime, ko es izjutu sapnī... Tie paši tumšie, lokainie mati, gandrīz līdz plecam, melnās acis.. Viņš bija vecāks, stilīgi apģērbies kā vienmēr. Un es neatkāpos ne soli no viņa.