principā bezcerības galīgi nav. ir tikai tāds dzīves apjukums. tāda melanholija. un pelēkā ir mana krāsa, par to nu nemaz nesatraucos. un mana zemapziņa ir lieliski iemācījusies slēpt manas patiesās emocijas - izeju cilvēkos un smaidu. nu tas, ka mani vienmēr pavada mani draugi sarkasms un ironija, pie tā visi jau ir pieraduši.
un jebkurā gadījumā paldies par iečivināšanu! :)