totāla melanholija.
un amour a taire. tas bija tieši tas, kas vajadzīgs.
tāda pilnīgi nereāla sajūta, tā it kā tuvotos kaut kas liels un neaptverams, bet labs.
vajag vairāk pavasara saules un prieka.
šoreiz pat negribās nekādas lietas vai ēdienus, prasās pēc sajūtas, siltuma un rūpēm.

un tomēr viss liekas tik mierīgs. katrā gadījumā līdz rītam...
un tad būs atkal jauna diena, jaunas domas, jauna iedvesma un jauna elpa.


ar nepacietību gaidu!

Šodien esmu iekāpusi ziemīšos! Tumšajā gaitenī deg sarkanas gaismiņas uz galda sveces, pietrūkst tikai mandarīnu, piparkūku un sniega!
Latvija sagaidi mani ar sniegu, lūdzu!

Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdz. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi - tikai atrast. /I. Ziedonis/

jau pāris dienas nevarēju izdomāt kā pateikt to ko gribu pateikt, bet še tev Ziedonis jau to ir izdarījis...

gribu iemācīties spēlēt šahu!

man ir 6 stundas, 6 lapas ko pabeigt!

es lielāko sava brīvā laika daļu pavadu viena, parasti mājās. tas var likties nedaudz tā kā jokaini. bet tad es sapratu, ka reizēm tas noder. jo tie, kuri vienmēr uzmanības centrā un lielā ļaužu pūlī, paliekot vienatnē vairs nesaprot ko darīt. viņiem ar sevi garlaicīgi!

pārāk piekususi no Itālijas vēstures, esmu tikusi galā ar republiku un impēriju, feodālisms un visi pārējie lai izlaiž mani rītdienas eksāmenā
šobrīd jūtos ļoti apaukstējusies, bail no plaušu karsoņa
ārā atkal pūš, nevarēšu gulēt
un, diemžēl, ne tikai pūš, bet vēl arī slapjums nāk no gaisa un man nav gumijas zābaku
gribās atpūsties un gulēt gultā, neko nedarot ar daudz muļķīgām filmām un kādu kurš visu laiku gādā par mana vēdera piepildījumu!


ar labu nakti!

gribu izdejoties un iemìlèties (kaut vai nedaudz)! var arì otràdà secìbà!

Piektdien. Vakarā ar R. uz operu. Visu laiku gan pamanījos aizmirst, ka Anna Kareņina ir balets, nevis opera, bet nu nekas. Tātad, es esmu sajūsmā! Pilnīgā. Ļoti vienkārša scenogrāfija un lieliskas dejas. Daži vīriešu solo gan man likās maigi sakot dīvaini, bet nu to lika aizmirst dueti un beigu masu skati (es gan nezinu vai tas ir pareizs apzīmējums runājot par baletu)... Un mūzika, tik skaista! Burvīgi! Man tagad tāda neliela intriga izlasīt vienu no miljons obligātās literatūras grāmatām... (:

Un šovakar uz IKEA! Tagad vēl miljons jāizmācās un tad jau.. (:

gribu taureņus vēderā -

un, jā gribu arī uz mačeratu!

man obligāti būtu kaut kas jādara, nu teiksim jālasa Platons un jāgatavo 'vienreizējais' konspekts vai vismaz jāmkelē kaut kas 2dienas angļu valodas bezjēdzīgajai prezentācijai, nu kaut vai jālasa Dorians Grejs (pagaidām, nesaskatu neko, kas spētu izsaukt sajūsmu), bet es neko! tikai nosaulušas kājas un biļetes uz kinoprovokāciju šonakt. ai, ai!
gribās iekāpt lidmašīnā un sajust karstuma vilni no atvērtajām durvīm jau esot galamērķī! vai vismaz brīvlaiku kā skolas bērniem...

Es turpinu nemācēt izteikties, bet šovakar man dikti gribās bučoties. Tā, ka ļogās ceļi un uz pasaules nekas cits izņemot mani un viņu neeksistē...

Tātad, ārā ir sniegs. Tātad arī ziema... Es gribu mandarīnus!!

Nemāku šodien izrunāties.
Skan Gustavo un itāļu reps. Nu lai jau!
Sniegs, itāļu vakars, kino, brauciens, skola, visa tik daudz, bet tomēr liekas, ka gribās un vajag vēl. It kā jau labi, ka gribās, tad jau it kā ir dzīvības pazīmes!
ai un vispār gribu šitā sēdēt un ...

es gribu darbu, bet nekas cerīgs nerādās manā redzes lokā! eh!

Šodien daudz, daudz saēdos austrumu ēdienus un tajā pat laikā daudz sagudrojām par itāļu trešdienas norisi! ja paveiksies, viss būs jauki, kā pērn. paldies A. par aktīvo pierunāšanu iet uz Samuraju baudīt biznesa pusdienas, kas sastāvēja no zupas ar tofu un jūras aļģēm, nūdelēm ar vistu un salātiem ar kaut kādu supergaršīgu pārlējumu un jūras kāpostiem, un, protams, protams, suši! vēl klāt bija arī ļoti savdabīgi rīsu lapu pīrādziņi.. un, jā arī jāsmīnu tēja par 0.60 Ls! šis bija jauks pusdienu izbraukums! paldies, manām jaukajām itāļu dāmiņām!!

Un vēl man tik ļoti nepatika, ka man neļāva būt negatīvai un ar dzīvi neapmierinātai, bet izteica par manu slikto garastāvokli tikai stulbas piezīmes! Ejiet jūs visi ratā, es neesmu mazais pozitīvais saulstariņš. Es esmu riebīga, īgna un sarkastiska, man vienkārši lieliski izdodas slēpt savas patiesās emocijas aiz stulba smaida un tik pat stulbu joku maskas! Ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri zin, ka es esmu ļoti viegli ievainojama, daudz raudu un esmu emocionāli nelīdzsvarota!
Vēlreiz paldies par uzmanību!
Turpmāko dienu dusmošos, raudāšu vai gaudīšos! Un ziniet, būs grūti atrast cilvēku, kuram tiešām interesēs kāpēc un kā to var novērst!

Šodien beidzot sev atzinu, ka lietas un izdomātas emocijas ir mans aizsargmehānisms, pret patiesu emocionālu mirkļu trūkumu (for the record, tādu manā dzīvē ir nu ĻOTI MAZ). Pamostoties no reti pretīga sapņa šorīt sapratu, ka ticība kaut kam vienmēr noved pie tā kaut kā realizācijas (nu vai vismaz daļējas) ir pilnīgas muļķības. Es vienmēr ticu, ka, ja kaut ko patiešām gribēšu pie tā tikšu. Man tas piepildās vienā gadījumā no 100! Un, ja piepildās, tad parasti tas attiecās uz kaut kādu lietu iegūšanu.
Un ko man dod tās iegūtās lietas - mierinājumu uz maznozīmīgu laika sprīdi?
Pēdējā emocionāli pozitīvā 'lieta'(un es domāju, ko vairāk par dāvanu dzimšanas dienā vai komplimentu no kursa meitenēm par smukām kurpēm) bija iekļūšana akadēmijā, un pagājis ir nedaudz vairāk kā gads! Kuram vēl veicas tik ļoti kā man??
Un tas par tām kurpēm un dāvanām, tas man nerada pietiekamas emocijas, jo tas viss ir paredzams, man vajag spēcīgas emocijas, tādas, ka ceļi saļogās, nu tādas, kā tad kad es brīnumainā kārtā tiku akadēmijā! Bet man jau ir daudz lietu, man emocijas vairs nepienākas!

man ir apriebušās dziesmas par mīlestību, jo man nav ne mazākā iemesla viņām ticēt! tāpēc šoreiz dziesmas nav!


dzīvojiet skaisti! es dzīvošu ar savām lietām!

Tikko apdedzināju mēli ar karstu Caffe Latte. Šodien laikam esmu visīstākais itālis, kliedzu, nespēju saorganizēt savu darbu un nupat jau dzeru kafiju! Aiaiai!
Bet kā tikko teicu S., tad reizēm liekas, ka draugi, kuri nav mani kursabiedri drīz uz ielas ar mani nesveicināsies un tēlos ka nepazīst... Darbiem neredzu ne gala ne malas - Konfūcijs filozofijā, Runcis Muris Literatūrā, Janni Rodari itāliešu valodā un ar to viss vēl nebeidzās!
Ar sāpošām acīm - buona notte un turpinu mācīties!

Ne jau ar katru tā gadās...
Vakar no rīta, pirms mācību maratona, nolemju, ka galvas izvēdināšanai jāiziet pastaigā ar suni.
Tieku sava iecienītā maršruta pusē, kad pēkšņi gar ielas malu lēnām brauc auto, kurš pēkšņi apstājas.
Un ko jūs domājat - pa vienām durvīm izlec suns, tāds pats kā man un no otras puses tuvojās itālis! nu viņiem sekoja arī sieviete un bērns, bet tomēr..
Un beigās vēl izrādijās, ka sunim tāds pats vārds kā menējam!



Un es sapratu, ka ar manu itāliešu valodu nav tik traki kā man vienmēr liekās!

Nu tad es apmēram divas stundas biju priecīga, bet šodien tas prieks kaut kur pazuda...