Šodien beidzot sev atzinu, ka lietas un izdomātas emocijas ir mans aizsargmehānisms, pret patiesu emocionālu mirkļu trūkumu (for the record, tādu manā dzīvē ir nu ĻOTI MAZ). Pamostoties no reti pretīga sapņa šorīt sapratu, ka ticība kaut kam vienmēr noved pie tā kaut kā realizācijas (nu vai vismaz daļējas) ir pilnīgas muļķības. Es vienmēr ticu, ka, ja kaut ko patiešām gribēšu pie tā tikšu. Man tas piepildās vienā gadījumā no 100! Un, ja piepildās, tad parasti tas attiecās uz kaut kādu lietu iegūšanu.
Un ko man dod tās iegūtās lietas - mierinājumu uz maznozīmīgu laika sprīdi?
Pēdējā emocionāli pozitīvā 'lieta'(un es domāju, ko vairāk par dāvanu dzimšanas dienā vai komplimentu no kursa meitenēm par smukām kurpēm) bija iekļūšana akadēmijā, un pagājis ir nedaudz vairāk kā gads! Kuram vēl veicas tik ļoti kā man??
Un tas par tām kurpēm un dāvanām, tas man nerada pietiekamas emocijas, jo tas viss ir paredzams, man vajag spēcīgas emocijas, tādas, ka ceļi saļogās, nu tādas, kā tad kad es brīnumainā kārtā tiku akadēmijā! Bet man jau ir daudz lietu, man emocijas vairs nepienākas!
man ir apriebušās dziesmas par mīlestību, jo man nav ne mazākā iemesla viņām ticēt! tāpēc šoreiz dziesmas nav!
dzīvojiet skaisti! es dzīvošu ar savām lietām!
Spāre - Komentāri