Ne jau ar katru tā gadās...
Vakar no rīta, pirms mācību maratona, nolemju, ka galvas izvēdināšanai jāiziet pastaigā ar suni.
Tieku sava iecienītā maršruta pusē, kad pēkšņi gar ielas malu lēnām brauc auto, kurš pēkšņi apstājas.
Un ko jūs domājat - pa vienām durvīm izlec suns, tāds pats kā man un no otras puses tuvojās itālis! nu viņiem sekoja arī sieviete un bērns, bet tomēr..
Un beigās vēl izrādijās, ka sunim tāds pats vārds kā menējam!



Un es sapratu, ka ar manu itāliešu valodu nav tik traki kā man vienmēr liekās!

Nu tad es apmēram divas stundas biju priecīga, bet šodien tas prieks kaut kur pazuda...

Tikko apdedzināju mēli ar karstu Caffe Latte. Šodien laikam esmu visīstākais itālis, kliedzu, nespēju saorganizēt savu darbu un nupat jau dzeru kafiju! Aiaiai!
Bet kā tikko teicu S., tad reizēm liekas, ka draugi, kuri nav mani kursabiedri drīz uz ielas ar mani nesveicināsies un tēlos ka nepazīst... Darbiem neredzu ne gala ne malas - Konfūcijs filozofijā, Runcis Muris Literatūrā, Janni Rodari itāliešu valodā un ar to viss vēl nebeidzās!
Ar sāpošām acīm - buona notte un turpinu mācīties!