Do you believe in something beautiful?

pēdējo dienu notikumi ir vienkārši traki! :D
sākot ar ķīmijas mācību ekskursiju, kas bija ļoti īpatnējs, bet atmiņā pietiekoši paliekošs pasākums.lai vai kā, es gribu kādreiz dzīvot Liepājā. kaut vai uz neilgu laiciņu, bet ļoti gribu dzīvot tur. šis pavasara secinājums atgriezās pie manis piektdien.
viss turpinājās piektdienas naktī/sestdienas rītā. sen nebija bijis tā, ka vairāk nekā divu diennakšu laikā esmu gulējusi divas stundas. un sen, precīzāk, nekad nebiju sildījusies pie ugunskura Rīgā, gaidot pirmo vilcienu.
šodien bijām uz Mangaļsalas mola. milzu vējš un ļoti dīvaina apkārtne. vieni vienīgi līgojošies trīsstrīpbikšaini personāži, veikals "Mini veikaliņš", kas smagi ož pēc sīvā un kur pārdodas viena desa, piens un daži konservi. tad vēl tantes, kas teica, lai labāk nelienam katakombās, jo varot uzbrukt bomži. vispār pēdējo dienu laikā pārāk daudz katakombu! bet šajās gan nelīdām. pietika ar to, ka mani gandrīz nokoda suns, jo es vēlējos nobildēt kaķi. kaķis sēž uz sētas, es pieliecos tam klāt, kad nez no kurines parādās mājas saimniece un bļauj, lai eju prom un uzmanoties, jo mani varot nokost. brīnījos, kur tur kāds kodējs, bet ilgi nesanāca, jo pēc brīža uz sētas uzleca īsts Komisārs Reksis, vēl ienāca prātā doma, ka viņš izskatītos vēl smukāks nekā tas uz sētas sēdošais kaķis, bet nebija laika, mukām prom. es tik nesaprotu, kam sēta, ja suns tai viens-divi tiek pāri, bet gan jau saimnieki labāk zina, tā bija viena no vienīgajām sakoptajām mājām tajā rajonā.
un vēl man diezgan dikti nepatīk, ka tik bieži nevaru izdarīt to, ko man ļoti gribas darīt kādā konkrētā brīdī, apkārtējo cilvēku attieksmes dēļ. jātiek tam pāri, noteikti.