Kad 12. nedēļā aizej uz kontroli un redzi dakteres izmisumu acīs, skatoties monitorā.. pārējais viss notika ļoti ātri, slimnīca, vēl viena ultraskaņa, koronas tests, saruna ar anesteziologu, istaba, pāris h bezjēfzīgu televizījas kanālu, operācijas zāle.. pamodos 3 naktī mājās, nodomāju, kāds briesmīgs sapnis, bet tad sataustīju slimnīcas tīkliņu apakšbikses. Viss ir realitāte. Es aizveru acis un redzu melnbaltas rociņas un kājiņas, pirkstiņus, kā kaķēns, kas gulētu uz muguras, ekstremitātes izpletis, ar nekustīgu melnu pleķi vietā, kur pirms 2 nedēļām vēl ātri šitās sirds. Un nesaprotu, par ko man tas viss. Brīžiem gribas nosprāgt, brīžiem, kad Lorazepāma un alkohola koncentrācija asinīs ir gana augsta, rodas vai nu vienaldzība, vai nu optimisms, ka 3 lietas labas lietas.. Ai