tāds dzīves posms, kad nav īsti par ko sūdzēties, paldies dievam, viss izdosas. bet iekšā pilnīgs tukšums. naktīs neguļu, no rītiem saņemos un ar mākslīgo smaidu eju uz darbu, kurš šobrīd nenes dvēselisku gandarījumu. varbūt vienkārši nogurums. varbūt, jo sāp visas maliņas un mugura pakaļā. sestdien man ir dzimšanas diena un es pat nezinu, ko sev novēlēt. dzīvot darbam ir ļoti iztukšojoši, ģimenes dzīvei esmu par egoistisku. prasīju meitai, vai viņa gribētu, ka man ir vēl viens bēbis uz ko saņēmu konkrētu NĒ, jo viņa esot mana vislabākā meita pasaulē. viņa arī ir mana vienīgā gaisma šajā laicīgās dzīves tumsā.