es sev visu laiku apsolu, ka, ja kas tāds atkārtosies, tad likšu punktu, bet es nespēju. un es raudu kā ņuņņa, aizmiegu tā savā baltajā satīna gultas veļā, kas no rīta ir pilna ar melniem, pilīšu stuktūras pleķiem un izsmērētām lainera strīpām. un es turpinu meklēt vainu sevī, saku, kaut kas jāmaina sevī, bet vai es varu izdzēst pagātni un sākt no tā punkta, kad manī beidzot bija šodienas jūtas?
pēdējā laikā esmu tā notrulinājusies, ka pat asaras nenāk. gribās, bet acis sausas, tikai sejas grimmases nodod patiesās sajūtas.