man ir bail no tā, ka man sāk palikt vienalga. Par spīti lietām, pēc kurām ilgojos.. vienkārši sāk palikt pofig. Varbūt man vienkārši ir apnicis auklēties? Neizlēmība ir šausmīg īpašība, sevišķi priekš cilvēka kā es, kura vienmēr pieņem lēmumus, arī spontānus un zina, ko grib. Es cenšos sev ieskaidrot, ka tā ir tāda pusnobrieduma pazīme, lai gan šajā vecumā taču vairāk vai mazāk ir skaidrs, ko gaidīt no dzīves. Atbilde "Es par to vēl neesmu domājis", liek kaut kā zaudēt ticamības momentu. Es vispār mēdzu viņu reizēm nesaprast; no vienas puses viņš raujās pie manis, un visa kaisle u mīla veļas aumaļām.. bet no otras puses ir tā neizlēmība, kas man liek justies mazliet liekai. Es gan nekautrējos un saku tiešā tekstā to, kas man besī, taču izmaiņas ir tik lēnas kā lēnākais meža gliemezis.
Vai pacietība atmaksājas?
/visi šodienas klienti ir apstrādāti, darbā pilnā klapē skan neofolks un ārā krusu nomaina saule un otrādi.. un iekšā ir tās rutīnas skumjas.