Ceturtdien saēdos drosmi un piezvanīju pie exvīra durvīm, un pasaucu jauno beibi uz kafiju. Tāda patīkama sieviete, bet diezgan zem viņa tupeles. Šķiet, bija atvieglota, ka es tur uzrados. 6. mēnesī stāvoklī, bet aiz viņas pašas resnuma gan nevar neko redzēt.
M. lohojas kā vienmēr, vakar pateicu, lai brauc uz visām četrām, apnika viņa vārīšanās, ka man vajagot vācu džeku un citu huiņu. Gribot kaut kad vest pie māsas. (Gan jau kāds pus gads būs vajadzīgs) Daudz tukšu vārdu.
Pilnīgi nobrīnījos, kad paprasīja, vai drīkst iet uz darba ZS tusiņu.
Labi, baigais cepums par to, ka piektdien uz laternu svētkiem atbrauca (pat salūza autiņš un skrēja fiksi remontēt). Es negribēju viena iet uz ģimenes padarīšanu dārziņā, vismaz bija tā sajūta- neesmu viena. Sīkā tik M. pičpaunā- viņi vispār satiek superīgi. No malas vispār nepateiksi, ka nav viņa bērns, tik pēc tā, ka meita viņu sauc vārdā. ..nu un varbūt meita ir par gaišu, lai būtu viņa bērns.