Mans Leitis ir miris.
Aizgāja gulēt un nepamodās. Manā sirdī ir tāds caurums, it kā daļa manas būtības būtu beigusi eksistēt. Es viņu sen vairs nenīlēju kā vīrieti, bet viņš līdz pēdējam bija man svarīgs. Un es pat nevaru sērot, jo man nav kam paraudāt uz pleca, nav neviena, kurš manu sāpi par šo cilvēku sapratīs un man kauns vīra priekšā to izrādīt. 20 gadus viņš bija daļa manas pasaules, daudzus no tiem es viņu stipri mīlēju. Un tagad ir lielais nekas. Vājas atmiņas un fotogrāfijas.
Aizgāja gulēt un nepamodās. Manā sirdī ir tāds caurums, it kā daļa manas būtības būtu beigusi eksistēt. Es viņu sen vairs nenīlēju kā vīrieti, bet viņš līdz pēdējam bija man svarīgs. Un es pat nevaru sērot, jo man nav kam paraudāt uz pleca, nav neviena, kurš manu sāpi par šo cilvēku sapratīs un man kauns vīra priekšā to izrādīt. 20 gadus viņš bija daļa manas pasaules, daudzus no tiem es viņu stipri mīlēju. Un tagad ir lielais nekas. Vājas atmiņas un fotogrāfijas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}