Sonea

Apelsīni.

Citroni.

Greipfrūti.

Mandarīni.

 

Citrusaugļudiena, 21. marts.

 

Un tā, šajā citrusaugļudienā sākās pavasaris, jo saule nevis palika uz oranžās, bet gan pirmo reizi aizsniedza manu balto sienu.

 

Ak, Kaspars ir vienkārši neizsakāms jaukumiņš. Šis bija garākais MD manā mūžā. Bet nekas, pavasaris taču. Un kā gan lai pavasarī ienīst Kasparus? Nu nekā!

 

Un vispār... Ir balti, balti un ar aveņu piegaršu!

I am ballerina, the one who dances

The one who waltzes in dark

The alleyways winding– stages the greatest,

Dirt layer – the ballet floor smooth

 

Be dancer , come here, take hand I’m stretching

Towards you, my partner of dark

You join me in steps – this pattern eternal

Your heartbeat – the music so close

                  This one's cute, isn't it..?

Rīt pēdējo reizi nelegāli jāuzpīpē un varbūt jāaiziet izdzert pēdējo nelegālo alu Preses bārā, citas tādas izdevības nebūs vairs nekad. Un vispār tā ir baigi dīvainā sajūta. Stāvēt Aplī un nebaidīties no zaļajiem, ļaunajiem protokolu cilvēciņiem.

Well, man bija plāns aiziet gulēt sešos. Vakarā. Nu jā, es feiloju, bet varbūt pusdeviņos man tas izdosies. Mjā, par miega trūkumu nevaru sūdzēties, tas noteikti.

Njā, kas to būtu domājis, ka man izdosies radīt to koku. Nu labi, krāsas ir galīgi garām, bet tas jau nekas, jo koks tik un tā paliek koks, ja arī tas ir salātzaļš vai rozā.

Well, pēdējā laikā katru rītu sapņi par divdesmit septīto. Šorīt es viņā nokavēju visu, un sapnis pārvērtās par murgu. Un vispār, smieklīgas lietas. Ir pieci cilvēki, kururs es pēdējā laikā esmu sākusi dziļi nīst, lai gan nevienu no viņiem neesmu nedz satikusi, nedz ar kādu runājusi. Es pat nezinu, kādi viņi izskatās, bet tik un tā ienīstu. Nu labi, „ienīstu” ir varbūt drusku pārāk skarbi teikts. Precīzāk būtu – man viņi visi vienkārši ļoti, ļoti nepatīk.

Skaitās jau, ka naktīs ir jāizguļas, it īpaši pirms svarīgiem pasākumiem. Bet neviens taču neskatīsies uz maniem zilajiem lokiem zem acīm, bet gan uz to, cik daudz es būšu paguvusi pa šo laiku sabāzt galvā. Tā ka, aiziet, es dodos atpakaļ pie plakantārpiem, nē, atvainojiet, veltņtārpiem. Kaut gan... Pag, vai tie tomēr nebij plakantārpi? Nē, es eju noskaidrot.


Un vēl kas: http://www.pingviniem.info/

Jokainas lietas. Daudz grūtāk paciest, ja otram sāp, nevis man. Tā ir tik nejauka sajūta.

Well, tā kā pienākuši Ziemassvētki, ne? Un man nav pat ne niecīgākās Ziemassvētku sajūtas kripatiņas. Aizgāju nopirku sev pašai dāvanu. No rīta jāiesaiņo. Tad vakarā kopā ar citām izvilkšu no eglītes apakšas un, atplēsusi papīru, sajūsmā iespiegšos un skriešu apskaut vecākus, skaļi brīnīdamās, kā viņi man uzdāvinājuši tieši to, kas man visvairāk vajadzīgs. Un tad būs otra dāvana. Iespējams. Nu, ja būs, tad tās būs vai nu zeķubikses, vai arī vilnas zeķes. Kuru gadu pēc kārtas? Trešo? Ceturto? Bet enīvej, dāvana ir un paliek dāvana, lai tur vai kas. Ka tik no sirds.

Runājot par dāvanām. Es ceru, ka es ar to vienu svarīgo neesmu nošāvusi galīgi greizi. Tā jau it kā saka, ka jādāvina tas, ko pati gribētu saņemt. Nu ja tā, tad man ir 100% veiksme bijusi. Bet tik un tā. Ja nu viņam nepatīk?

Izcepu 0.6 kg piparkūku. Daudz, bet ātri pazudīs. Nu man vismaz prieks, ka cilvēkiem garšo.

Sakritu mammai ļoti uz nerviem ar savu gaušanos par dzīvi. Ja godīgi, tad sev arī. Jo kādas man ir tiesības gausties, ja mana dzīve ir tik ideāla kā tagad?! Man taču ir viņš. Man taču ir viss. Un es taču esmu laimīga! Jā, esmu. Bet tik un tā gaužos par sazin ko. Stulbi.

Un tomēr man Ziemassvētki nepatīk.

~ 19:00

Tas ir skumji, cik viegli ir pilnībā nosist jebkādu entuziasmu. Pietiek būt vienam cilvēkam, no kura plūst īgnums, un visa diena ir izčakarēta. Skumji. Tagad domes sēde, visi aizrautīgi spriež. Jā, tas ir tik jauki. Protams. Tikai tas viss, par ko mēs tagad runājam, nekur neved. Tas viss ir tik nožēlojami. Līdz ballei ir palikušas trīspadsmit dienas, ieskaitot šodienu. Un nekas nav sācis notikt. Es jūtu, ka vislabākais tagad būtu šo ideju izbeigt, kamēr vēl nekas nav izdarīts, kamēr nekas vēl nav ticis nopirkts.

Tas viss pagaidām tiešām ož pēc skumjas izgāšanās. Visi tikai runā, neviens neko nav sācis darīt. Skumji, bet pateicoties KJ, es esmu zaudējusi jebkādu entuziasmu saistībā ar  šo pasākumu.

Godīgi sakot šobrīd ir sajūta, ka es neko vairs negribu darīt. Un arī jebkāda vēlēšanās iet ir pilnīgi pazudusi. Skumji.

 

~22.30

Pirmā lieta

Es esmu ļoti vīlusies KJ.

Otrā lieta

Es izdarīju to, ko man nevajadzēja darīt. Es taču zināju, ka tādā garastāvoklī Artūram nevajag zvanīt. Bet tā ir jocīga sajūta, kad reizē mani rauj uz dažādām pusēm divas pretējas vēlmes – gan piezvanīt un izstāstīt to visu, kas moka un kas grauž, paīdēt, pasūdzēties, lai pažēlo, gan arī tā saprātīgā vēlme paturēt pie sevis visu un nelikt man mīļajiem justies slikti kopā ar mani. Tomēr esmu nelabojama egoiste. Ļāvos pirmajai, cik muļķīgi!

Bet es esmu arī ļoti laimīga. Man ir kāds, kam piezvanīt. Un kāds, kas apskaus un noglaudīs. Nu ne jau tā pret spalvu, asi un nelaipni kā daudzi citi, nē, kāds, kas samīļos, kad ir skumīgi.

Paldies liktenim, bioķīmiskajām reakcijām, dzīvei, nervu impulsiem, dieviem, vienalga kam, kaut vai nejaušībai vai varbūt gravitācijai, par to, ka man viņš ir! Paldies...

„Twilight” filma bija ļoti laba, lai gan ar smagām atkāpēm no oriģinālā sižeta. Un drusku žēl, ka Alises loma bija šeit tik nenozīmīga, tomēr atzīstu, tāda tā ir arī grāmatā, vismaz salīdzinājumā ar Alises lomu „New Moon”. Tāpēc nesūdzēšos. Filma bija jauka. Kas mani pārsteidza, bija tas, ka Artūrs teica, ka viņam arī esot patikusi. Nu bet prieks.

 Un tā iešana mājās bija smieklīga, pat traģikomiska. Vispirms Baiba un Grēte ar savu divdomīgo „āāā”, pēc tam Avena ar savu šokēto sejas izteiksmi. XD Jā, cik Rīga patiesībā ir maza, nemaz nevar tā iet un nevienu nesatikt. Man ir aizdomas, ka pirmdien būs kaut kāda nelāga ņemšanās, ja ne no citiem, tad vismaz no Avenas puses noteikti.

Šodien anglenē radās burvīgs eifēmisms/polit-un-visādi-citādi-korekta forma vārdam „fail” kas tapa TOKa iespaidā – „incomplete success”.

Beidzot man ir patiešām sācies Ziemassvētku laiks. Tikko uzcepu piparkūkas. Un tik garšīgas! Tiesa gan, pirmo pannu sadedzināju, bet pārējās ļoti labas ir. Tagad tik sēžu un graužu piparkūkas.

Tās domes padarīšanas tiešām dod sajūtu, ka tam, ko es daru, pat ir kaut kāda zināma vērtība. Tas ir tik patīkami, ka citi ir gatavi idejas ne tikai uzklausīt, bet arī novērtē un atbalsta. Un patiešām tās stundas nebija veltīgi notērētas šodien. Nu labi, par sēdēšanu trijatā aplī varbūt var teikt, ka tā ir laika nosišana, bet es šaubos. Jo cik tad var dzīvot tikai lietderīgi izmantojot visu laiku?! ^_^ Tas bija forši.

Un mani šokēja skumjais fakts, ka kolā, lai gan ir daudz kofeīna, tik un tā nepietiek viņa, lai mani spētu noturēt nomodā. Stulbi. Jo tagad es nevis nosēdēšu visu nakti lasot computer science, bet gan izšķiedīšu laiku, kura jau tāpat nav daudz, guļot. Diezgan muļķīgi tā darīt.

Vispār tas ir dīvaini. Gan šonakt es esmu gulējusi kādas stundas piecas sešas, un tik un tā man tagad jau nāk nežēlīgs lūziens virsū. Kas notiek?! Ne septembrī, ne oktobrī tā nebija, tad varēja kaut vai visu nedēļu tik pa divām trim stundām gulēt. Bet tagad... Tagad ir pavisam traki.

Nu labi, pietiek spriedelēt. Kā ir, tā ir. Un saldus sapņus man! XD

Diegnoze - hronisks miega trūkums
Simptomi - halucinācijas, nerealitātes izjūta, nespēja koncentrēties, spēja iemigt pat stāvot kājās
Kā rīkoties? - novietot cietušo guļus stāvoklī, apsegt un samīļot

Jā, es tiko redzēju halucināciju. Es esmu droša, ka es redzēju, kā mans kaķis uzleca uz galda. Tomēr tad, kad es stiepu roku, lai viņu noglaudītu, viņa vairs nebija, bija tikai tukšs galds. Un protams kaķis saldi guļ manā gultā un pat neizrāda jel kādas tieksmes lekt uz glada. Tā ir tik dīvaina sajūta, kad sapņi sāk rādīties vēl nomodā esot.

Labi, tā ir zīme, vienalga, no augšas vai no lejas, kā nu kuram tīk, ka ilgāk vairs nevar.

Arlabunakti.

Absolūti burvīgi-pārsteidzoši-briesmīgi-sniegaini-debešķīgi-saldējumīgi-slidena diena!

> Burvīga visu zemāk minēto, kā arī vēl citu iemeslu dēļ.

> Pārsteidzoša tāpēc, ka es jau biju pilnīgi aizmirsusi par to bioloģijas olimpiādi un, lai gan rezultāti jau labu laiku stāvēja pielikti pie dēļa, man nebija ne mazākās nojausmas par savu vietu līdz pat šodienas pēcpusdienai, kad pie manis pienāca Artiņa un sāka runāt kaut ko par rajonu un ceturto decembri.

> Briesmīga tāpēc, ka man arvien nav pabeigta vēstures prezentācija. Nu labi, būšu godīga, nav nemaz iesākta. Varu droši teikt – sveika, negulētā nakts.

> Sniegaina – tas jau nu gan ir obvious, tā ka bez komentāriem.

> Debešķīga tāpēc, ka, lai gan tas sniegs ir slapjš un auksts, viņš tiešām izskatās neizturami skaists un visa diena tā baltuma, kas ir visapkārt, dēļ kļūst šķietami gaišāka. Un es veikalā pārdevējai novēlēju priecīgus Ziemassvētkus.

> Saldējumīga. Jā šī diena bija saldējumīga. Jo es pierādīju, ka tas, ka, ja ledaini aukstās nosalušās rokās paņem saldējumu, tad tas liekas silts, ir tikai mīts. Tā nav. Nopirku saldējumu. Turēju rokā. Un nevis tas man likās silts, bet es vienkārši nejutu, ka es vispār kaut ko rokās turu. Nu labi, ar vienu eksperimentu jau teoriju nevar apgāzt, iespējams, ka rokas nevajadzēja tik traki nosaldēt, lai vispār vairs neko nejustu. Bet vispār es atklāju, ka man atkal garšo saldējums! ^_^

> Slidena dēļ manas izcili tizlās iegāšanās kupenā jau no paša rīta tik tikko izejot no mājas. Jā, tas tiešām ir neforšs dienas sākums. Nevarētu teikt, ka dievinu to sajūtu, kā starp kaklu un jaku lēnām kūst sniegs.

 

Un visiem priecīgus Ziemassvētkus!