es nespēju būt pret viņu jauka - tas man jau ir spīdzināšanas līmenī - būt jaukai pret viņu.
Viņa muždien manipulē. es izturēt to vairāk nevaru. es negribu ar viņu runāt.
tas nenormāli čakarē nervu sistēmu un veselību. ne tikai fizisko bet PA LIELAM - psihisko.
Kā nav kauna jau no bērnības emocionāli manipulēt ar bērniem. TĀ nav audzināšana - TĀ ir VARDARBĪBA.

Es uzskatu , ka tas tika darīt tā dēļ , lai vienkārši kādam rādītu - " nu paskaties kāda forša es esmu un kā es šito un to protu"
Jo nav kur un kam citam vairāk to rādīt.

Es jutu , ka matei un māsai es esmu pēdējais āksts ģimenē. Viņām vienkārši vajag par ko ņirgāties.

Jautajums par ņirgāšanos - vai tā ir kāda apmierināšanās forma ko es neesmu uzrakusi? Kāds prikols no tā?


Kāpēc Laura man šķiet ļauna - lai ari ko viņa darītu un mātes katrs vārds kā patmīlīga, paštīksminoša manipulācija?