Jau sen esmu gribējis zināt kas ir āderes. Esmu dzirdējis, ka tām esot kaut kāds sakars ar enerģiju kruspunktiem, bet diemžēl neviens tā īsti nav paskaidrojis kas tā par enerģiju. Vēl ir gadījies dzirdēt, ka āderes varot atrast ar rīkstīšu palīdzību un uz tām nevajagot gulēt. Tas laikam atkal to enerģiju dēļ. Vēl ir gadījies dzirdēt, ka ar rīkstīšu palīdzību varot arī ūdeni atrast un rīkstītes tiekot izmantotas, lai atrastu labākās akas vietas. Laikam jau ūdens ļoti iecienījis tās enerģijas, ka vienā vietā atrodams. Esmu arī dzirdējis, ka pirmajam, kas spēs pierādīt, ka ar rīkstīšu palīdzību var atrast ūdeni tiks 1 000 000$. Neviens vēl neesot atradies. Šodien ļoti iepriecināja apollo.lv ar izcilu rakstu par āderēm.

 Ģeoloģe Lija Bērziņa, kura ar āderu pētniecību nodarbojoties 15 gadus ir izstrādājusi zinātniski ļoti dziļu saprotamu āderu skaidrojumu:
"Ādere ir anomālija, proti, novirze no normas jeb vispārējā fona gandrīz visos fizikālajos laukos. Tā radusies Zemes garozā spriegumu izlādes rezultātā. Šai anomālijai atbilst palielināta vai pamazināta Zemes garozas plaisainība un iežu fizikālo un mehānisko īpašību – blīvuma, porainības, filtrācijas koeficienta – izmaiņas. Tās var saukt par Zemes garozas neviendabības zonām, kurās mainās elektromagnētisko viļņu, telūrisko strāvu, gravitācijas lauka un radiācijas parametri – viļņu garums, intensitāte un citi. Āderu zonā Zemes garoza tiek pakļauta nepārtrauktai periodiskai stiepes vai spiedes deformācijai, kas nodrošina izmaiņas ūdens un gāzu caurlaidībā. Bioloģiski objekti šo izmaiņu kopumu jūt kā biofizikālo anomāliju."

"Novirze no normas gandrīz visos fizikālajos laukos" - wow! Tad jau izrādās, ka āderes atklāt var pavisam elementāri. Kādēļ diez rīkstītes vajadzīgas?
"Zemes garozā spriegumu izlādes rezultātā" - ok. Sprieguma starp ko?
"[..] mainās elektromagnētisko viļņu, telūrisko strāvu, gravitācijas lauka un radiācijas parametri – viļņu garums, intensitāte un citi" - žoklis atkarās, kad padomā, ko izcilā latvju zinātniece ir atklājusi! Izrādās, ka āderēs "mainās elektromagnētisko viļņu garums un intensitāte" un es brīnos, kādēļ man tas vecais rādžiņš laukos tik slikti ķēra tās Rīgas stacijas - gan jau uz āderes bija novietots. :( Bet tas jau sīkums - izrādās, ka āderēs mainoties arī "gravitācijas lauka intensitāte" - šo mūsdienu zinātniekiem noteikti vajadzētu papētīt tuvāk, varbūt izdotos atgūt mūsus senču nozaudētās tehnoloģijas, piemēram, lidošanu uz slotām un tamlīdzīgas zināšanas. Droši vien fantastiskus rezultātus dotu arī "telūrisko strāvu" pētniecība, ja vien izdotos noskaidrot kas tas ir.

"Bioloģiski objekti šo izmaiņu kopumu jūt kā biofizikālo anomāliju." - Skaidrojums prastiem ļaužiem, kas zinātnē nav tik izglītoti kā es - "Ļaužiem nāk vēmiens, kad pa daudz sēž uz āderēm." Biofizikālā anomālija, vai zinies. Šitais būs jāatceras, kad gribēsies kādu smalki izlamāt.

Vēl daži svarīgi fakti, kurus derētu atcerēties - "kaitīgi ir gulēt uz āderēm, jo īpaši uz āderu krustojuma". Kā izrādās āderes arī krustojoties, nez vai rezultātā rodas mazākas āderītes?

"Turklāt āderu starojums apgrūtina un paildzina atveseļošanās procesu." - tātad āderes staro. Izstaro biofizikālās anomālijas mainītā elektromagnētisko telūrstrāvu frekvencē gravitacionālā lauka sprieguma diapazonā mainot radiācijas parametru svārstību amplitūdu.

"Tas, ka mūsdienās tik daudzi cilvēki zaudējuši spēju just āderes, nenozīmē, ka tās uz viņiem neiedarbojas." - atcerieties, tas, ka Jūs āderes nejūtat, nenozīmē, ka to nav. Arī tas, ka neviens nav konstatējis neko no tā, ko stāsta cienījamā zinātniece, nenozīmē, ka kaut kas tāds neeksistē. Redziet "novirzi no normas gandrīz visos fizikālajos laukos" nevar konstatēt ar rupjajiem mūsdienu instrumentiem, to var just tikai bioloģiski objekti, kas nav zaudējuši saikni ar dabu kļūstot pārāk izglītoti.

Vēl daži zinātnes jaunatklājumi, kurus Jums skolā neviens nav stāstījis:
"Āderēm ir noteicoša nozīme zemes reljefa veidošanā, bez tām zeme būtu gluds līdzenums." - atcerieties, šo vārdu autore ir ģeoloģe. Viņa taču nevarētu kļūdīties, vai ne?
"Āderu anomālija ar savu enerģiju būtiski stimulē daudzu augu un koku augšanas procesu!" - Tā droši vien ir bioenerģija, kas stimulē augu un koku augšanas procesu. Paši gan uz āderēm neguliet - izaugsiet par basketbolistiem kā likts.
"Gājputnu migrācijas ceļi precīzi seko Zemes garozas tektoniskajiem lūzumiem, kam atbilst āderu sistēmas. Zvēri arvien pārvietojas pa āderēm, tāpēc agrāk arī visi ceļi bija tik līkumoti, jo tos iekārtoja, sekojot zvēru takām." - kādēļ viņi tā darīja nav īsti saprotams, jo citu rakstā autore apgalvo, ka "Ja bērniņš pa miegam arvien ieraujas kādā no gultiņas stūriem, tas nekļūdīgi norāda, ka viņš tiecas atrast no āderēm iespējami brīvu vietu." Laikam jau bērni negrib augt lieli, bet dzīvnieki to ļoti vēlas un tādēļ no āderēm nekad nost nekāpj. Vai arī viņi grib saslimt un nomirt. Kas lai tos zvērus saprot.

Vēl rakstā savos fantastiskajos atklājumos dalās inženieris Jānis Dolacis, kurš stāsta par to kā palielināt priežu ražīgumu tās audzējot virs āderēm, dalās statistikas datos par zibens tendenci spert āderēs (laikam jau to telūrisko strāvu dēļ). Stārķis gan arī savu ligzdu vijot āderu krustpunktos, bet viņam nez kāpēc zibens nesperot, bet to zinātne nespējot izskaidrot. Droši vien tam, kurš šo megaproblēmu atšķetinās, uzreiz Nobeļa prēmiju iešķiebs.

Vēl rakstā ar izciliem atklājumiem dalās veterinārmedicīnas zinātnieks Jānis Ligers, kurš stāsta, ka par āderēm pat esot rakstījis disertāciju (droši vien tādēļ arī vēl nav veterinārmedicīnas doktors). Ligera kungs arī dalās zinātniskos faktos par iespējām iedarboties uz āderēm ar domu spēku - krustišanos un citiem racionāliem paņēmieniem.

Galu galā raksta autore Vija Beinerte nonāk pie secinājuma:
"Apkopojot triju zinātnieku teikto, varam secināt, ka āderes nav viltīgu šarlatānu izdomājums vai māņticīgu tumsoņu fobija, āderes ir objektīva realitāte."
Patiesi, objektīva realitāte, kuru var konstatēt rīkstnieks - "cilvēks, kas ar kāda instrumenta palīdzību vai arī bez tā nosaka āderu atrašanās vietu. Rīkstnieka instruments var būt žākļveida divžuburu koka zars (visbiežāk lazdas, vītola, ceriņa, paegļa vai pīlādža), metāla antena, rāmītis, cilpa, spieķis vai svārsts. Jutīgs un pieredzējis rīkstnieks var noteikt arī derīgo izrakteņu iegulas, pazemes tukšumus, elektriskos kabeļus, ūdensvada caurules, atsevišķus metāla priekšmetus."
Šī realitāte ir tik objektīva, ka līdz šim neviens nav spējis "double-blind" testos pierādīt kādu no rīkstniekiem piedēvētajām spējām. Bet realitāte jau nekad nav bijis šķērslis cilvēkiem ar bagātu fantāziju.