What does not kill you, makes you stronger.

Vēlās nakts stundās es mēdzu skatīties ārā pa logu un domāt, kur gan dodas retie, vientuļie stāvi. Kāpēc viņi vispār kaut kur iet? Tādas pašas domas uzmācas, kad pret rīta pusi sanāk būt pie stūres, biežāk mājupceļā - un tad es domāju par mašīnām, par tiem, kas brauc. Vai viņi savu zirgu, tāpat kā es, dzen uz māju pusi... vai tieši otrādi? Un tad es iedomājos, ka varbūt tieši tobrīd kāds to pašu domā par mani. Mūsu dzīves tomēr rit tik dažādi.

Ak vai, šis būtu īstais laiks déjà vu jušanai. Atkal esmu pamodusies ar sāpošu kaklu, tiesa, šoreiz vēl ar balsi. Un atkal ir bijis gan saldējums, gan caurvējš bembī uz šosejas. Tieši kā pirms divām nedēļām - un izņemot to laiku, ne ēsts, ne braukts tā pēdējā laikā nav. Kā lai es, cilvēks, tagad zinu, no kā man tas?