What does not kill you, makes you stronger.

 Joprojām šaubos, vai vest mūzikas centru uz Rīgu, bet sagatavots vešanai viņš ir. Tagad plaukts izskatās tukšs. Skumji tukšs. It kā no vienas puses gribas maksimāli visu iedzīvi atstāt Jelgavā un Rīgā palēnām lasīt kopā jaunu. No otras puses, kaut vai tam pašam centram Rīgā būs biežāks pielietojums, jo mājās es viņu tikpat kā neklausos - PC ir biežāk ieslēgts. Vispār ir tik grūti izlemt, ko vest, ko atstāt. Un man jau šobrīd ir mazliet skumīgi par brīdi, kad pārstāšu katru nedēļu uz mājām braukt. Ne par sevi skumīgi, bet par vecākiem. Diez kā viņiem ir... - meita izaugusi, meita prom. Saraudinājos, johaidī.

 Šovakar atkal sāku gruzīties, ka gribu attiecības. Progress, ka tik ilgu laiku noturējos ar puslīdz pozitīvu attieksmi.

 Ar visu to gruzīšanos šovakar vairākas stundas no vietas klausījos Стас Пьеха - Моя Прекрасная Леди. Sasodīti skaista dziesma, manuprāt. Kopš sazin cik sen pirmoreiz to dzirdēju, tā joprojām šķiet tāda pati. Vispār pēc vakardienas jubilejas, kur, protams, skanēja krievu mūzika, man šodien neko citu negribējās kā dziesmas krievu valodā. Ne popu, bet tās skaistās. Savilku pa nakti pāris izlases, un tad šodien klausījos. Lielisks fōns darbam izrādījās. Valoda joprojām nav apnikusi, iespējams, ka rīt arī negribēšu dzirdēt nevienu citu. Man ir tā reizēm, ka šķiet, ka vienīgais, ko tajā brīdī mūzikā var paciest, ir kāda konkrēta kategōrija. Dziesmas vai nu pēc dzimuma, vai nu valodas, vai stila/grupas/mākslinieka.