12:44 am PROTAMS, ka vēl neesmu pabeigusi pat pirmo uzdevumu. PROTAMS, ka daru lietas offtopikā. Un tomēr man ir nospļauties par to šobrīd. Gan tāpēc, ka perspektīva beigt mācības šajā programmā pēc kursa pabeigšanas šķiet pārāk reāla, gan tāpēc, ka tā offtopika padarīšana bija čats ar Māri. I guess it's over now. For real. Or at least for a long time. Mani pazaudējot, viņš samierinājās un gāja tālāk. Savas domas es sapratu par vēlu. Shit happens. Vismaz tagad būs miers. T.i., ja izdosies nedomāt par to, ka zaudēju visus, ar ko kaut ko tiešām gribētu. Īpaši ņemot vērā, ka tas nenotiek uzreiz, kad nekādu jūtu vēl nav. Shit happens.
Gribu ieritināties zem segas un gulēt. Ilgi, ilgi. Un tad pamosties, aiziet pēc tējas un līst atpakaļ gultā. Jūtos tik sasodīti nogurusi no visa, ka varētu pārtraukt studijas kaut tūlīt un caurām dienām nedarīt neko, neredzēt nevienu, nerunāt. Vienīgi to darīt es nevaru, jo ir samaksāts par visu semestri. Kaut gan jāpapēta līgums... Lekciju bastošanai es esmu par skopu. Šīs laikam ir pirmās asaras viņa dēļ, kaut gan nē, nosacītas. Noritējusi neviena nav. Joprojām neesmu raudājusi viņa dēļ, kas ir visnotaļ ievērojami, ņemot vērā visu mūsu garo stāstu. Man šobrīd vajadzētu kādu, kas pateiktu [to tiešām arī zinot, piemēram, kāds īsts ekstrasenss vai zīlniece], ka mans Īstais un Vienīgais eksistē, un ka viņš mani atradīs vismaz tuvāko gadu laikā. Nu kaut vai kāds pusĪstais. Es taču neizturēšu, ja šitā turpināsies. Salūzīšu vai iemūrēšos tādā Ķīnas mūrī, ka neviens cauri netiks. Jaunības maksimālisms, whatever, bet tas ir tas, ko šobrīd domāju. [Kaut gan varētu vēl pieplusot PMS ietekmi.] Smieties atļauts, man vienalga. |
What does not kill you, makes you stronger.
February 16th, 2010
08:14 am Atkal snieg, atkal ir auksts, un šī ziema sāk arvien vairāk piegriezties tā pa nopietnam. Tāpēc, ka auksts, tāpēc, ka sasodīti slīd ar maniem zābakiem, un tāpēc, ka vismaz virsdrēbju/apavu izvēlē nav nekādas izvēles. Gribu vilkt sarkanās kedas un īso jaku un viss, basta. |
07:34 pm Vājums un apzinīgums ir bīstama kombinācija. Nupat jau esmu nobriedusi sūtīt atvainošanās ē-pastu pasniedzējai par to, ka darba nebūs. Es spēju uztaisīt vienu no trijiem uzdevumiem, bet pārējie būs pārāk draņķīgi tā iemesla dēļ, ka sasteigti. Tie uzdevumi tomēr ir radoši. Viņa tā jau gaida uz mani, mēslus viņai sūtīt nevaru.
Bēgt ir visvieglāk. Un lai tā būtu. Vismaz līdz pavasarim nekādus lielos darbus es nespēšu. Man ir tiktāl vienalga, ka pat nenosodu sevi. Nogurums, apnicīgums, nomāktība & co. Nav spēka.  UPD Atzīme: 5. Neizskatās nemaz tik traki. |
Powered by Sviesta Ciba