02:52 pmJīhā. Šonakt sapņoju, ka esmu princese, kuru potenciālais līgavainis nolaupīja un turēja ieslodzōjumā pusgadu, bet kura atrada veidu, kā izkļūt un ar gaišzilu žigulīti atgriezās mājās pie brāļa un tēva, pie viena atmaskojot kādu krāpnieku, kas bija ieradies uz pikniku pie karaļa. Un man liekas, ka es biju blondīne. Brālis gan bija foršs. ^^Un vēl, padoms dzīvei: Pāži bēšos tērpos nerullē. Ja redzi tādus uz zirgiem stāvot pa ceļam uz mājām, zini, ka viņus noalgojis tas krāpnieks, kas ieradies apmuļķot karali. Neuzticies tādiem. :D |
What does not kill you, makes you stronger.
May 31st, 2009
04:49 pm - 2009. gada 31. maijs.Atnākot atpakaļ mājās, sapratu, cik bagāts ir bijis šis gads. Un vsp, tas laikam ir progress, bet es vairs nezinu, vai turpināt nebūtu bijis labāk. Sāp joprojām mazliet, bet nu jau es sāku saprast, ka moš tā vajadzēja. Tie bija skaisti 9 mēneši, kam sekoja 2 šausmu mēneši un galu galā pēdējais mēnesis, kurā atkal sāku uz dzīvi skatīties +/- normāli. Un tad ir šodiena, kad atceros, kā viss sākās, kā turpinājās un kā beidzās. Un tad ir šis mirklis, kurā pamazām tukšāks kļūst laits, ir vaļā ciba un es nezinu, ko jūtu. Jā, tgd es esmu tā, kas nezina, ko jūt. Viņš justos labāk, ja uzzinātu, bet enīvei. Esmu sākusi šaubīties, tāpēc esmu dzīvotāja. Būs labi, un paldies viņam par skaisto laiku. Bija forši, kā viņš teica. Tiešām forši.Fak. Stulbās asaras. |
10:22 pmNjā, žēl, ka rozītes un īpašā apsveikumskūpsta rīt nebūs. Tos abus saņemt [nu var arī atsevišķi] vienmēr ir patīkami. Visvairāk uz škrobēšanos parauj laikam atmiņas par to, kā mēs runājām par rītdienu. Un par nākotni. Tad, kad tā mums vēl bija kopēja, protams. Bet nekas, rīt es smaidīšu. Pasmaidīšu, pasveicināšu un... paiešu garām. Lai redz, ka man viss ir kārtībā. |
Powered by Sviesta Ciba