| Suicidālā Etīde. |
[Aug. 2nd, 2009|06:03 pm] |
| [ | Current Mood |
| | swingy | ] |
| [ | Current Music |
| | blue october - quiet mind | ] |
Kopš Irmelgards pameta Arkadiāni bija pagājušas veselas 3 stundas. Un viņa sāka saprast, ka visa viņas dzīve ir mainījusies neatgriezeniski un ka viņš šovakar negaidīs viņu kopīgajā slēptuvē, lai klusā divvientulībā baudītu saulrietu. Tāpat viņa sāka apzināties, ka viņas dzīve bija zaudējusi savu jēgu.
Viņa sēdēja spožajā pusdienlaika saulē un apdomājas savas pašnāvības iespējas: nosalt līdz nāvei šajā gada laikā pat naktī būtu neiespējama misija; pašrocīga sev pārinodarīšana (pakāršanās, vēnu uzšķērdēšana) viņai arī nebūtu pa spēkam. Viņa nekad neatšķīrās ar īpašu drosmi un apņemšanos.. Beigu beigās viņa izdomāja mesties zem mašīnas, atstājot savu dzīvi likteņa varā..
Viņa pameta margrietiņas vienatnē ar sauli un devās patālāk no sava dzimtā ciemata uz turieni, kur mašīnām būtu lielāks ātrums. Pēc 10 ceļā pavadītām minūtēm viņa sasniedza īsto vietu, bet kā pēc Mērfija (lai kas viņš tāds arī būtu) likuma pēc 20 minūtēm gaidīšanas neviena mašīna uz ceļa tā arī neparādījās. Arkadiāne izdomāja, ka tā varētu būt zīme, un devās pastaigāties pa tuvējo apkaimi, lai pakavētu sev laiku. Pārāk tālu iet viņa gan netaisījās, lai tomēr paspētu atgriezties uz ceļa tikko izdzirdēs mašīnas motorskaņas. Bet viņa aizrāvās ar gailenēm un tomēr nepaspēja tikt uz ceļa laikus. Viņa stāvēja ceļa malā, elsoja un bēdīgi skatījās nopakaļ mazam melnam punktiņam, kas vēl nesen bija milzīgs BMW (tieši īstais auto ar īsto ātrumu), kad pēkšņi izdzirdēja, ka kaut kur netālu kāds dara tieši to pašu. Viņa devās izlūkos un kādus 3 m tālāk atrada Herbertu, kuru pazina vēl no skolas dienām.
Herberts bija vēlējies mesties zem mašīnas! Arkadiāne nevarēja to aptvert. Viņa skatījās uz nelaimes sagrautajiem sejas vaibstiem un viņas sirds sažņaudzās vēlmē nabaga dvēselei palīdzēt. Viņa uzsāka sarunu. Tā vārds, pēc vārda viņi aizrunājās, izstāstīja viens otram savas bēdas (kuras abos gadījumos vispār nebija tā vērtas, lai atsveicinātos no saules stariem). Viņi vairs nesēdēja ceļmalā, bet gan pastaigājās, dodoties turp, kur acis rādīja, īsti neskatoties, kurp tās rādīja. Herberts pat sāka jokot un Arkidiāne smējās tā, kā nebija smējusies nu jau vairāk kā 5 stundas.
Viens no jokiem viņu tā sasmīdināja, ka acis sāka asarot un viņa neko vairs neredzēja. Tanī brīdī viņa pēkšņi sajuta asas sāpes visā savā trauslajā ķermenī, kad tas atsitās pret mašīnas stiklu. Šoferītis tikai nolamājās:
- Pretīgie kukaiņi!
Un ieslēdza logu tīrītājus, aizslaukot Arkadiānes un Herberta ķermeņu atliekas uz vējstikla pašu apakšu, kur tās netraucētu redzamībai.
Beigas. |
|
|