03:32 pm - Prāga 1Varšavā mēs bijām uz bāru, kura nosaukums ir kā kontracepcijas tabletes - "plan B", bet sajūta tur ir mazliet kā čomskī. Iepazināmies ar diviem argentīniešiem, viens no viņiem dziedāja tango (tā viņš teica, par spīti mūsu teiktajam, ka tango taču dejo, bet nē, tango varot arī dziedāt), bet otru sauca Mario. Mario! Padomā tik. Viņš arī mazliet līdzīgi izskatījās, tādā sarkanā kreklā ar ūsām. Man nepatīk Varšava, bet naktī tur liekas labāk kā dienā, dzēruši poļi bļaustās apkārt, bāri ir pilni un dzīvi, savukārt dienā ir tikai mašīnas, betons, mašīnas, betons, cilvēki.Šorīt dzeram melnu kafiju gandrīz caurcaurēm baltā virtuvē (te es mazliet mānos, virtuve ir drīzāk bēšos toņos - bet kā man riebjās šis apzīmējums). Dzīvoklī ir piecas lielas, gaišas istabas, milzīgi logi, kuri ir sadalīti tādās kā četrās daļās. Es vēl neesmu redzējusi pilsētu, bet, skatoties uz tādiem logiem un ielu lejā, man nez kāpēc nāk prātā, ka gribētos būt šeit arī ziemā. Vēl šajā virtuvē karājas rozes, ir vecs padomju tosteris, klona grīda, grafikas pie sienām. Polijas - Čehijas robeža ir visskaistākā, kādu esmu redzējusi, tur mēs stopējām cauri kalnu (tādi lieli pauguri drīzāk) ciematiņam, visi te brauc uz 170, pa līkumainiem ceļiem varbūt uz 100, bet viņi jau var atļauties, ceļu kvalitāte ir apbrīnojama. Tiesa gan, stopēt pa Polijas lejas daļu ir briesmīgi, es to vairs negribu darīt nekad. Vajadzēja 17 stundas, lai tiktu no Varšavas uz Prāgu.Domāju, ka šodien jāiet uz Kafkas muzeju. Vai komunisma. |