aituvīrs

May 8th, 2018

09:01 pm

Es ļoti gribētu šovasar aizbraukt uz saviem laukiem Ludzā. Patiesībā gribētos jau tagad, es esmu nogurusi no pilsētas, tāpēc žēl, ka tas ir tik tālu un vilciens - tik dārgs. Kopš vectēva nāves es uz laukiem braucu reti, un vislabāk, ja ar draugiem. Laukos tagad dzīvo mans tēva brālis, kurš mīl dzert; tur ir mazliet sapelējusi pirts, mazliet vairāk sapelējusi, veca māja un malkas krāsns, televizors ar pieciem kanāliem un tur nav interneta, bet tas viss vispār netraucē, tur ir burvīgas pļavas, mežs, purvs, Ludzas ezers. Ludza, starp citu, varētu būt viena no manām mīļākajām Latvijas pilsētām - pilnīga Latgales mazpilsētas sajūta. Var uzkāpt pilsdrupu kalnā un redzēt visu pilsētu, turpat lejā nokāpjot, peldēties upē (šķiet, tur pat ir kaut kāds brīvdabas muzejs, kuram ir laipas upītē), ar vietējiem plenčiem parunāties, pa tirgu pastaigāties. Dažas vasaras pamatskolas vai sākumskolas laikā es braucu uz laukiem kopā ar bērnības draudzeni, reizēm mums gāja ļoti labi, bet reizēm mēs, nevarēdamas izturēt tik ilgu pastāvīgu (vesela nedēļa!) kopā būšanu, kārtīgi - ar nagiem un plēšot viena otrai matus - izkāvāmies. Reiz mans tēva brālis mūs vizināja kaimiņu laivā pa upi, mums patika lēkt no laivas ūdenī un peldēt tai līdzi, savukārt tēva brālim patika airēties tālāk, īpaši nedomājot par mums. Tomēr man ļoti pietrūkst kviešu un rapšu vai mālaino, tikko uzarto lauku, saules tveices, akmeņaino zemes ceļu, sisinošo un zumošo pļavu līdz ceļiem. Es gribētu paglaudīt kaimiņu gotiņas, bet es nezinu, vai viņiem tādas vēl ir. Es pat nezinu, vai man vēl ir kaimiņi, jo Latgale diemžēl izmirst.
Powered by Sviesta Ciba