sobrid - March 12th, 2019

Man vēl ir tik daudz, ko ar Tevi runāt. Un es zinu, ka brīdī, ja satikšu, būs divi varianti - vai nu runāšu par daudz, vai ne tuvu neizrunātu ne mazāko daļiņu no runājamā. Es gribu ikdienas šad un tad parunāšanu. Bet tādas nav. Un tā tas vienkārši ir. Ko lai iesāk ar to gribēšanu? Runāju ar sevi. Tas tiešām ļoti daudz ko dod. Nezinu, kurā no progresijām mācos - ģeometriskajā vai aritmētiskajā - bet nepārtraukti. Lēni, pakāpeniski un sev neraksturīgi pacietīgi. Varbūt tāpēc, ka esmu drošs par to, kā es katrā brīdī jūtos. Mācos nepagātnēt, mācos šeit-un-tagadot, mācos mierot, apzināties, nesteigt un priekot. Mācos domāt par domājamo, bet neļaut domām pārņemt sevi, drīzāk otrādi. Ir daudz citādāk nekā agrāk. Daudz citādāk nekā pat vēl pirms dažiem mēnešiem. Man ir runājamais un man ir arī klusējamais ar Tevi. Man ir laiks gan sev, gan laiks mūsu koptelpai. Tagad gan tajā paviesojos viens pats. Runājamo pierakstu telefonā vai šeit vai izrunāju ar sevi, cenšoties nedomāt Tavā vietā un savā ziņā cerot, ka Tu nedomā manā vietā. Mīļums nekur nav pazudis. Tas savādi. Tā agrāk nav bijis - tik vienkārši, saprotami, noturīgi un neprasoši (jā, zinu, no malas tā reizēm neizskatās). Mācos.