Tu iedomājies, ka saproti, un esi savādāks kā citi? Tu iedomājies, ka kādam tava personība rūp? Tev tiešām ir lieliska fantāzija un tavs saprāts nav ierobežots. Tu tiešām esi lielākais muļķis, ar kuru man pēdējā laikā nācies iepazīties.

 
Es varu nemitīgi vainot sabiedrību, to realitāti, kas man ir dota jau kopš un pat vēl pirms dzimšanas. Veidot mirāžu, ka laužos ārā, mānīt sevi ar grāmatās izlasītiem ideāliem, citu sapņiem. Sen uzrakstītām patiesībām, kuras ik pa laikam savādāk izrunātas tiek jaunās skaņās. Protams, varu sludināt, tikai vai tas man un kādam citam nepieciešams? Vai ir vērts censties saprast līdzcilvēkus? Viņi necentīsies saprast. Vai ir vērts būt mēreni labestīgam, ja pretī saņem vienaldzībā paslēptu sapni?