Pēc maizes kroplie ubagi lūdz

Uz ielas kur saule lāso

Pār nesen klāto asfaltu tumšo

Cilvēki garām tiem skrien

Ar domām, sapņiem

Bezcerību tukšo aizņemti

Nemanot sabrienot

Kropļa pastiepto roku

Cilvēki ir dīvaini radījumi, kad kādam nepieciešami tad šos uzmeklē, bet kad vajadzīgi kļūst paši izvairās...

Vakardienu sanāca iet pāri filharmonijas skvēram un tur ir viena garīgi atpalikusi tante, kas dejo... Šogad viņa izskatās jau stipri sliktāk nekā pagājuša gada vasarā.. Ziema nomocījusi laikam...Nevienam nevajadzīga, apgrūtinoša... Lūdzoša... Tai pat laikā dejojoša zem savas vien zināmas mūzikas, ar sev vien zināmiem deju soļiem... Nezinot ka tas ir smieklīgi.. Normālo cilvēku acīs nožēlojami, un uzjautrinoši turklāt ne tai labākajā nozīmē...

Ejot uz centrālo staciju tunelī uz trepēm ir parādījusies vēl viena sieviete ar acīm redzamu atpalicību un pastieptu roku... un atkal es novēršu skatienu lai paietu pēc iespējas ātrāk viņai garām, jo arī esmu tikai cilvēks ar savtīgiem sapņiem, vajadzībām... sāpēm...

Vilcienos varbūt esat pamanījuši liela auguma vīrieti, kuram nav prasmes runāt, viņš lasa pudeles, runā savā vien zināmajā valodā.... Turklāt viņam ir lieliska atmiņa – atceras visus, kas reiz viņam pametuši kādu tukšu pudeli, un centīgi ar tiem grib sasveicināties.. Lūk, pareizais klientu menedžeris būtu, atceras visus, nevis mūsu speciālisti, kas pēc mēneša savus mazākos klientus nemaz vairs neatceras, jo nav samaksājuši pietiekami... bet puisis no vilciena nav nevienam vajadzīgs, pat ne mūs jaukajai valstij.. varbūt tikai viņa māmiņai... bet arī tas ir jautājums....

kam esi vajadzīgs tu?