Es nokāpu lejā. Te krietni vien labāk. Starp milžiem ir milzīgas ambīcijas un tie paši sīkumu, kas lejā. Tikai te tie ir patiesāki, atvērtāki. Tur augša katrs (tai skaitā es) no sevis iedomājāmies un domājam vislielākais milzis esam, vai vismaz vislielākā milža tuva persona, kurai ir vara. Tomēr nepamanīju, ka strīdos par sīkumiem, par kapeikām, kā vienkāršs ubags.

Un ubags ir labāks, jo neslēpjas aiz sarunām par Dievu. Tas pastiepis roku klusē, jo par Dievu nav jārunā, tam vai nu jātic vai jāaizmirst. Pitagora teorēma šeit nederēs.

Dubļos nobridies metāla savācējs apkrāps par kilogramiem, bet vismaz acīs skatoties. Šeit lejā ir sava viltība, bet cilvēcīgāka, tā nav kliegšana uz pakalpojuma sniedzēju un ielīšana klientam tumšākajā vietā bez ziepēm. Varbūt tā ir nauda, kas dara mūs inteliģentus, rada vēlmi būt labākiem, nepatiesākiem nekā jau esam? Vieni vienīgi jautājumi un meklējumi, dažreiz ar atbildēm, savukārt brīžiem ar papildus jautājumiem.... Dzīve ir dīvaini skaista...

 
 Šodien viens puisis par kraušanu piecu stundu garumā saņēma vienpadsmit latus un bija laimīgs, līdz neiegrozīju viņam, ka par tādu naudu neviens nebūt pirkstu pakustinājis.... Cik dažreiz maz vajadzīgs, ja nepazīsti dzīvi.... bet varbūt viņš to pazīst un izprot labāk par mani?