nezinu kā citiem, bet ik pa laikam man uznāk vēlme skatīties uz pilnīgi svešiem cilvēkiem un iedomāties, kādi ir, kādi bija, kādi būs. Dažreiz pat iznāk izteikt savās domās spriedumus, apgalvojumus, ko īstenībā neesmu tiesīgs izteikt, kuri var būt maldīgi, vai pat gluži pretēji realitātei. Iedomājoties par to, gribas sevi ierobežot un uz kādu laiku pat izdodas, bet tad atkal... Dažreiz saprotu, ka vērtēju viņus, bet gan sevi, pēc viņu vizuālā veido, pēc tā kāda ir viņu sejas izteiksme, kustības, acu spīdums [blāvums].Vienkārši veidoju asociācijas par sevi viņos. Bet varbūt arī nē, kas lai to zin...

Šovakar ja pietiks pacietības rakstīšu par Jums ko esmu pievienoju sev draugos, personības neparādīsies, tikai manas domas, ka kādam izdosies sevi atpazīt... nezinu vai tā būs veiksme, vai neveiksme, to izvēlaties katrs pats...

( Tadu aidā pretī saulei! )