„- Nutatu labi izklaidējies?

- Var iztikt.

- Metro redzēji?

- Nē.

- Ko tad tu darīji?

- Es novecoju.”

[c] Zazī un metro; Reimons Keno

Dažās grāmatās var pamanīt tikai vienu domugraudu, kurš aizķeras, paliek. Var jau būt, ka tos autors īstenībā ielicis ar devīgu roku, kā labības sējas laikā zemnieks graudus. Tomēr dažreiz tikai viena vārpa izdīgst un nes augļus. Paliek manā atmiņā, aizķer. Sauciet kā vēlaties, saprotat kā gribat.

Augstāk redzamais citāts aizņemts no vienas grāmatas, ko man iedeva izlasīt un sākumā viņa man ne tikai nepatika, bet pat šķebināja ar savu valodu, ar banalitāti. Tāda viņa bija līdz beigām, līdz šim dialogam.

Ielas malā guļot

Par ēnām garām slīdošām

Pie sevis klusi smaidu

Kaut ģīmis bēdīgs man

Un roku pazemīgi stiepju

Ar cerību - varbūt

Iekš kādas ēnas

Būs dvēselīte palikusi

Tad kādu grasi tā iebērs man

Uz pēdējā no zobiem

Lielu uti lieku

Lai jaukai dāmai šķebina

Un cerība man viena

Ka audzināta laba

Tad vairāk kapeiku tā dotu

Un ātrāk bēgtu