Sarkasms, cinisms, vienaldzība, virspusējas zināšanas un dzīšanās pēc mītiska sapņa.

Vēlāk, kaut kad vēlāk uzrakstīšu ko prātīgāku, tik mazliet pacietieties skumjas, drīz sekos arī stāsts, vēl tik mazliet priekšvārda.

Tavas drēbes ir piesūkušās sviedru, kļuvušas miklas un piekļāvušās miesai. Sviedru smārds ir pārspējis dezodorantu, un Tevī jaušams kas dzīvnieciski kaistošs. Tomēr varbūt tas tikai šodienas karstums, kurš neļauj runāt un koncentrēties, tikai sajust iekāri, dzīvniecisku iekāri paveroties uz Tavām krūtīm, kuras T-krekls apņēmis tik cieši, ka samanāmi krūšu galiņi, pēc kuriem tvīks lūpas. Karstumā negribas ēst, toties sajust Tavus sviedrus sajaucamies ar maniem. Lūpiņas pavērušās, kā zieds, kurš izkliedz pret debesīm slāpes. Tajās nav nekā erotiska, lēnīga, tikai sutoņas nogurums un tomēr nespēju turēt vēlmi pie sevis tajās iezīsties. Aizveru acis lai neredzētu, tomēr Tavu tuvuma sajūta liek domāt, liek iekārot dzīvnieciski un Šekspīrs ar Romeo un Džuljetu, lai gaida nākamo pavasari, vasarā jāpārojas, jāiekaro un jāatdodas miesiskai kaislībai, kurā nav vietas jūtām, pilnbrieds tuvojas, rudenī sērosim par grēkiem paveiktiem un tikai domās dzimušiem, mirušiem...

... Pietura, kurā man jāizkāpj nav tavējā, Tu aizbrauc tālāk sakarsušajā, cilvēku stāvgrūdām piebāztajā autobusā. Tas labi, mani ir apņēmis vēja brāzmojums, un saprāts atgriezies...