Šovakar silta elpa
Kā pavasaris piekļāvās
Bet domas kavējās ziemā
Pie tevis
Tās neļāvās, tas aizgāja
Vientuļi malā
Pie tevis
Pēc kuras ilgojās..
Smejieties, ja jums tā tīk, sauciet par garīgi slimu, bet savādāk nespēju, kā ilgoties pēc vēja [viņas], kuru nekad nenoķert, jo tas nemitīgā kustībā. Kā man iet? Paldies labi, darbs ļauj aizmirst skrējienu pēc vēja, pēc sapņa. Var jau būt, ka dzīve ir maldi, par kuriem pēc nāves smaidām. Tomēr, dzīvo tikai reizi un tā reize sāp, kā pote pret bakām bērnībā. Viena pote, īss mirklis, kā dzīve, kurā sapņi mēdz nepiepildīties, vai piepildoties kļūs par māņiem....
Man jūsu pietrūkst... Jūsu kaisles, vienaldzības, smaidu un vienaldzības, tikšanās prieka, un miera ar kādu aizgājāt... Man pietrūkst sapņu par Jums, un jo īpaši Tevis....
Lūdzu runā ar mani!... |