| 11:23a |
Visādi ikdienas sīkumi (garlaicīgi)
1) Līdz 3dienas vakaram jāuzcep viens darbs, rakstam viena daļa - par boundary setting VISAI EIROPAI, vispar grimstu drusku izmisumā, jo nezinu, no kura gala ķert un grābt, un pirmdiena jau pusē.
2) šodien pamodos, svētlaimīgi nodomāju, ka ir tak svētdiena un gulēju tālāk. Rezultātā - ierados darbaa 10:00 un visi jau mani meklēja
3) Uztaisīju komandējumu uz Zviedriju, nākamnedēļ dzīvoju Uppsalā, konference par Ecosystem services, bet izlasīju programmu un saskumu - kaukādas augsnes un meži tur topā, ne ezeri - un man ne keynote runa iedota, bet tikai 15 minūtes. Bet ok, mazāk jagatavo
4) Ir jātiekas ar labiem cilvēkiem, kaut gan tas sanāk no sākuma tādā kā piespiedu kārtā, kaut gan liekas daudz garlaicīgāk kā ar visādiem kretīniem. Antonio ir taisnība par tiem krēsliem - kad esi pieradis pie šķībiem krēsliem, no sākuma dikti neērti un tava šķībā mugura sāp, bet tad paliek labāk un labāk.
5) vīkendu pavadījām daudz runājot. Kaukā esam sākuši runāt. Visas manas negatīvās iezīmes viņam patīk, un ne tikai patīk, bet ir vajadzīgas un apbrīnojamas.
- Nu kurš ta nezin, ka esmu mazliet traka (par ko esmu saņēmuse cibiņu kritiku)? Nu lūk, viņam mans trakums liekas nevis trakums, bet MĀKSLA, radošums un potenciāls. Tas liek aizdomāties - kas ir māksla, kas ir nemāksla ? kāpēc viens zils audekls ar sarkanu ripuli ir māksla, bet otrs - identisks - just trauklupata ? kāpēc viena sēdēšana plikam stikla kubikā netiek piedota, bet otram - saukta par performanci ?
- nu kurš ta nezin, ka mēdzu ieslīgt parāk lielā atklātībā un daudz ko izmuldēties, kur vajdzēja paklusēt (par ko esmu saņēmuse cibiņu kritiku) ? Patiesi, man neliekas, ka ir kāda lieta, par ko vajadzētu paklusēt. Ja tāda lieta ir, tad man par to gribas parunāt. Nu luk, viņš to sauc par atvērtību un drosmi.
- nu kurs ta nezin, ka staigāju mazliet dīvaini tērpta un nepiederu pie "sievietēm, kas sevi kopj". Viņam diki patīk, ka man nav painted nails un ka man ir simple dress. Ah, nu par drēbem nav tiesa, jeb tiesa daļēji, tiesa, man vakar bij galdauts uz striķa mugurā un nesaskanīgas krāsas trauku dvielis ap kaklu, bet nu tas bij tā domāts, pie tā bija piestrādāts, t.i, tie nebij paštaisīti bt iepirkti specveikalā. Bet nagiem vienkārsi nav laika, spēka un izveicības. Kad nokrāsoju, nošausminos un nokasu.
Morāle: nav nemaz tik svarīgi, cik traks tu esi, galvenais atrast kādu, kam tavs trakums ir ne tikai pieciešams, bet vajadzīgs ! |
| 4:07p |
cīnos ar savu boundary setting, it kā sāk iezīmētis sakāmais, bet laiks ar sāk izsīkt
dziļā doma ir :
robežas var noteikt mehāniski, statistiski, balstoties uz attālumu no labākā uz sliktāko objektu - klik klik sadalam 5 klasēs
BEEEEET pareizāk ir ekoloģiski relevantas robežas noteikt
teiksim balstīts uz sistēmas stabilitāti, balstītas uz sliekšņiem, tad pavisam skaisti, neatgriezenisko pārmaiņu sliekšņiem
vai jūs esat pirms vai pēc neatgriezeniskā sabrukuma sliekšņa, kā jums pašam šķiet ?
vai tas, kas tu te sēdi vai tas ir pirms-sabrukuma cibiņš vai pēc-sabrukuma ?
tikmer arhitekts raksta: we will have separate rooms and we meet at scheduled timing (doma ir: kā cīnīties pret apnikšanu vienam-ar-otru)
tā lūk ir preventīva pieeja - saprotot sistēmas procesus (snorkei viss var ātri apnikt), meklēt risinājumu, lai snorkei nekas neapnīk (liekam viņu atsevišķā istabā, nodarbinam ar klintslekšanu un dziļniršanu, būs programma ari interesanti valdzinoši svešinieki) |