 |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Rokantēna kungs- es skatos spgulī un redzu sevi...
Nu ja- jo nekāda nelabuma nav- tas biji tikai tu.
- Nekāda nelabuma nav bijis- tas esmu tikai es.
Atrisinājums negaidīts- ndaudz zilipedofīliska pieskaņa- bet ne Rokantēna kungam- tikai Autodidaktam.
Hm... Ak, jā arī Fon Ašenbahs... homopedofīls.... :O !!! Jēzus... Bet nāve tik un tā bija Venēcijā...
Kafkas "Process", Sartra "Nelabums", Manna "Nāve Venēcijā".... lielais trijnieks... lielā atklāsme.
Ak, Dievs kā Srtrs spēj "iesūkt" savā nelabuma virpulī... Vot stulbā Annija... bet laikam tam tā bija jābūt... UN džeza plate ar to dziesmu:
Some day you'll
Miss me honey.
Es pilnīgi dzirdu kā tā dziesma skan ausīs... Atvainošanās visiem, kuriem nācās ciest no manas (pārāk) iejušanās tēlos un idejās...
Piedodiet esmu kā balta lapa, kura regulāri aplīp ar visu ko arī ar kožļenēm... :D un dubļiem...
Bet eksistenciālisms pagaidām ir bijis pati labākā pieredze līdz šim. Rezultātu ziņā.
Tagad vieglums- daudz, daudz viegluma... manas stūlbās iedomas...
Lasīju un pretojos nenormālajai līdzībai ar Rokantēnu un negribēju ticēt, ka esmu Tāds! Nu O.K. vēl nevienu neesmu vēlējies nogalināt ar dakšiņu to iedurot acī... pusdienu partnerim, taču tā dzīves uztvere 100% sakrīt... grāmatas beigās gribēju smieties- grbēju paraudāt par savu stulbumu. (Nē viss ir oki- tā ir atklāsme) Rokantēns domā, bet nedara. Jozefs K. dara bet neaizdomājas par jēgu tāpēc saņem dunci sirdī un pēdējos vārdus - kā suns... Viņš saprata ka kauns pārdzīvos savu saimnieku viņa stiklainajās acīs. BEt tas pedofīls- rakstnieks Gustav Fon Ašenbahs... viņš šāva pār strīpu it visur- viņš bija abu iepriekšminēto kungu apvienojums. Nē tā nebija patīkama mērenība... šajā sakarā.
Ginta tev taisnība ir jādzīvo- eskistēšanai- nē. Es esmu atradis savu esistences attaisnojumu.... jap. Un nē es neesmu humānists- es to neesmu atradis cilvēkos... un filozofs arī es neesmu. Es varbūt par daudz prātoju- mazais prātnieks... :D
Hell yeah... cilvēki lasiet vairāk grāmatas paliks vieglāk un saprāts ar pieaugs par kripatiņu... varbūt. :D
Labi, labi- pieaugs, pieaugs.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Augļu salāti četrām personām. Ir tikai viena (persona). Zvans... biju piemirsis. Gaidīju? Nē drīzāk negaidīju. Gaidīju ko citu... Saprotu, ka esmu izlicies (pašam par pārsteigumu) nopietnāks nekā esmu. Es taču esmu pamuļķis! Nu labi ne tik traki, bet mani ir noteikti pavisam viegli piemuļķot. Man ir pašam savs prāta/ apziņas "karstais kartupelis", kuru viļāt pa domām un iztēli. Dedzina? Nu un kā tu domā? Vai būtu gatavs mainīt pret dzelteno fosforu plaukstā? Laikam, ka būtu, bet es negribu- nevaru- nespēju. Bet ko spēj? Spēju atteikties. Mhm tas tev labi padodas... padodas padoties. ---------------------------------------- ----- Kā es gribētu spēt ievilkt tādas mākoņu strēles. It īpaši mācēt ievilkt to šauro, kura atgādina smalku, tievu dūmu stūklu. Tā lai visi brīnās. Diena riet riet rožaini. Tā it kā censdamās mani kaitināt, tā it kā tīši gribētu saldi riebt. Tā it kā zinātu, kur uzspiest, lai sāpētu- tā viegli. (Nostaļģija) Sāku mīlēt agrāk nicināto krustu par viņa stabilo esamību. Neiet runa par mainību. Arī krusts mainās- arī viņš kustas uz dzīvības vai nāves pusi. Taču mēs to neredzam, es arī neredzu, bet es zinu- jūtu, ka krusts mainās iekšēji. Iet runa par to, ka viņā es varēšu atrast pastāvīgu mierinājumu, jo viņš tur būs. Dīvaini- agrāk mani kaitināja viņa atrašanās vieta. Nezinu kapēc, bet viņa atrašanās manā acu priekšā bija kā pliķis sejā. Sen neesmu tādu īstu dabūjis... būs jāuzprasās. VIŅŠ BŪS! Kā ar cilvēkiem, kā ar...? Viņi arī būs, bet... Viņu esamības mierinājumu es nedrīkstu (nevaru!) izmantot. Tad tas būtu pašapmāns. Radīta izlūzija, kur patverties vai kaut uz mirkli izlikties, ka tas ko esmu sajutis (un sajūtu vēl tagad)ir realitāte. Sajūtas nedrīkst būt realitāte- vismaz ne tās. Neizlēmība nogalina. Mana ačgārnība patiesa un līdz galam izjusta nepiederība ir tāda kāda tā ir. Esmu tur, biju tur, būšu tur, bet esmu patiesība nekur- kaut kur pa vidu. Un tā cerība, pie kāda pielipt, aizķerties, napaskriet garām un tajā (tieši tajā) mirklī vienkārši mīlēt, ir nedaudz izmisīga un naiva. Bet jo vairāk patiesa. Šodien nekas nenotika. Eksistēju.
Mūzika: Apturi mani
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Manā rokā Tava roka Skaistu puķi sprauž. Tavā rokā Sveša roka- Manu sirdi lauž. Sveša rokā Tava roka... Tagad maigi snauž. Manās rokās Tukšas rokas. Un par to- man skauž.
Mūzika: Coldplay- A Message
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Gatavojos Literatūras eksāmenam. Pirmdienas Vēstures eksāmens neizraisīja pilnīgi nekādu cieņu pret tiem, kuri ko tādu spējīgi sarakstīt. Viens un tas pats... .pārlasu LA NAUSEE - (virs tā otrā E ir jābūt kaut kādam apostrofveidīgam ķeksim). Un uz dzen arī nelabumu... Nē, ne tādu kā parasti. Tādu eksistenciālu nojautu par savas un grāmatā ritošās darbības eventuālu bezjēdzību... Vai pat jebkuras darbības nolemtību neizdoties. Beidzot sapratu, kas mani attur. Un atturēja daudzreiz. Nē tā nav gļēvulība, tās nav bailes... gļēvums liekt tev pašam cerēt, bet neizdarīt... Sapratu, kas tā bija par sajūtu, kura man neļāva piecelties no krēsla un apsveicināties, neļauj man rakstīt, neļāva pietuvoties pie krustojuma un vienkārši pateikt sveiki, liekot manai sirdsapziņai man pašam pārmest [mistiskā veidā] izspeigošanu. Tā ir siena starp manu pasauli un viņu pasauli. Jā arī viņa un visas citas ir tur. Es laikam esmu iekšā, viņi- ārā. Nē, tā pat nav siena. Pār sienu kā pār sētu ar laiku varētu tikt pāri, bet šis... Šis bija mūris, kuru pārvarēt nav iespējams. Mūris no stikla- es redzu cauri- bet pietuvoties nevar. Buda- cilvēki saņem to, kam viņi ir gatavi... esmu gatavs Nelabumam- neitralitātei.
Mūzika: Jesse McCartney- Just So You Know
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Manā rokā Tava roka Skaistu puķi sprauž. Tavā rokā Sveša roka- Manu sirdi lauž. ---------------------------------------- --- Siltas rokas, acis un sirds, Piedod, nerakstīšu par Tavām tirkīzzilajām acīm, kas mirdz. Vārdi tavi kā avots irdz... Silta acis, sirds un rokas. Piedod, nerakstīšu pliekani banālo- kā sokas? Varbūt satiekamies kaut kur pie Slokas? Silta sirds, rokas un acis. Pāris vārdu tavu- visapkārt jau tracis! Pareizi- vietsēdību jau gana esmu lacis. Siltas rokas, acis un sirds. Piedod, nerakstīšu vairs- Par tām acīm, kas mirdz. ---------------------------------------- ---- Tu esi eņģelis svētākais Tulīt pat- aiz Dieva. Nav citas tik patiesas, Kas vēl tā sevi liela... Tu upē bridi kā pestītājs, Kā nelbais vilināji iekšā. Un tomēr spēji kaut ko saskatīt- Tajā muļķa, nelgas tiepšā. Tu noteikti esi eņģelis- Jo tikai viņi sevi tā liela. Un tāpēc ne tas svētākais, Bet noteikti tulīt aiz Dieva.
Mūzika: Jesse McCartney- Just So You Know
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Draugs ir cilvēks, kurš pacieš mūsu netikumus.
Sāku skaitīt cik tādu cilvēku man ir... neko daudz jau nav.
---------------------------------------------------------
Cilvēki ir tendēti uz citu cilvēku sāpināšanu.
---------------------------------------------------------
[..] Tā arī gulēt neaizgāju. Za to filma bija laba- Snaiperis. NU, jā, un centos ik pa brīdim saņemties- sakoncentrēt tās domas, kuras vēl atlikušas pāris teikumos... UN vienkārši kaut ko pierakstīt. Šīs dienas novitāte- rakstīšanai traucē, ja prasa:" Ko tu tur raksti?"
Pēdējai malkai kuroties apjēdzu, ka drīz jādodas mājās- jāravē kartupeļi.
UN šaubas. Tās šaubas- mest, nemest? Vai sapratīs, vai nedoddievs vēl pārpratīs. Vai vispār vēstule nonāks pie saimnieka... (vēstulēm saimnieki ir nevis tie, kuri raksta, bet tie kam tās tiek rakstītas.)
NEbija pastmarkas un laika. Pa lēto... nožēlojami.
Kā vienmēr pietrūkst 2 tradicionālās lietas- nauda un laiks.
Lai nu kā, bet es darīju to, ko tajā brīdī lika darīt iekšējā jušana...
Idillisks skats... tikko uzlēkusī saule...
Klusums rakstu- kam... Foo pastkastīte ir. Ļauju vēstulei izslīdēt no rokas pirkstiem... papīra atsitienu pret ko metālisku... Pastnieki jau savu darbu bija veikuši... (Starpcitu labs raksts par smaržām būs jāmēģina tikt uz to smaržu izstādi Melngalvju namā...)
Un tad skrējiens uz autoostu. 4-5 min. ātrā skrējienā.
Patiesībā - tagad sparotu, ka izņēmuma kārtā esmu izdarījis arī kaut ko pareizi. Sirdsapziņa tagad tīra...
Noskaloju to uz papīra ar tinti. Ar vienkāršu tinti noskaloju...
Bet tie melnumi uz tās diamanta oliņas tik un tā paliek- es zinu- es redzu- es jūtu.
Laikam- tomēr es esmu, kādam draugs par spīti visiem viņa netikumiem... Tik ilgu laiku vajadzēja, lai saprastu... pfff.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
