Gatavojos Literatūras eksāmenam.
Pirmdienas Vēstures eksāmens neizraisīja pilnīgi nekādu cieņu pret tiem, kuri ko tādu spējīgi sarakstīt. Viens un tas pats...

.pārlasu LA NAUSEE - (virs tā otrā E ir jābūt kaut kādam apostrofveidīgam ķeksim).

Un uz dzen arī nelabumu... Nē, ne tādu kā parasti. Tādu eksistenciālu nojautu par savas un grāmatā ritošās darbības eventuālu bezjēdzību...
Vai pat jebkuras darbības nolemtību neizdoties.

Beidzot sapratu, kas mani attur. Un atturēja daudzreiz. Nē tā nav gļēvulība, tās nav bailes... gļēvums liekt tev pašam cerēt, bet neizdarīt...
Sapratu, kas tā bija par sajūtu, kura man neļāva piecelties no krēsla un apsveicināties, neļauj man rakstīt, neļāva pietuvoties pie krustojuma un vienkārši pateikt sveiki, liekot manai sirdsapziņai man pašam pārmest [mistiskā veidā] izspeigošanu.
Tā ir siena starp manu pasauli un viņu pasauli. Jā arī viņa un visas citas ir tur. Es laikam esmu iekšā, viņi- ārā. Nē, tā pat nav siena. Pār sienu kā pār sētu ar laiku varētu tikt pāri, bet šis... Šis bija mūris, kuru pārvarēt nav iespējams.
Mūris no stikla- es redzu cauri- bet pietuvoties nevar.
Buda- cilvēki saņem to, kam viņi ir gatavi... esmu gatavs Nelabumam- neitralitātei.