Kāpēc viņai bija taisnība... Kāpēc? Domāju, ka nesāpēs. Kļūdos. Atkal kļūdos. Mans melanholisms, to nepieļauj. Vajag, klavieres. Jāpaspēlē kaut kas skumīgs. Varbūt zvērs nomierināsies. Staigāju caurdurts... dur sīrdī. Dur. Pazemība duras acīs. Pārējie arī bāzīs šo to acīs- klasesbiedrenes jau nu noteikti... JĀ vienīgā vieta, kur varēšu atpūsties ir kaps. BEt vēl ne. Vēl NĒ. NEdrīkst taču apkaunot dzejniekus. Jāaiziet jaunam, skaistam, slavenam un visu mīlētam... Sadūru pirkstu mēģinot. Vēl tagad lāpu sevi. Paldies Dievam, ka man ir Mana nedēļas labākā daļa. Sakritība. Ironiska, tagad varu atklāt- viss jau garām... Pēc visa piedzīvotā pirms Zsv. skatuves runas skolotāja man ielika rokās- Nenoteikto biju... Paradoksāli. Kā es spītējos pretī- un teicu, lai nu ko, bet šito NĒ. Zināju, ka viņa klausīsies. Paldies, Aleksīt, ka mani piespiedi saprast. Un, jā, ka piespiedi iemācīties to Ziedoņa un Ikstenas gabalu, lai cik sāpīgi tas arī bija. Parspīti visam, kam man nācās iziet cauri. Un beigās- jā tev bija taisnība, Aleksīt. Tu teici:" LAi kāda sāpe tevī, tu nedrīksti remdēties viņās. LAi kādām sāpēm tu iziesi cauri, beigās paliks un ir jāpaliek gaišumam un labestībai." Tagad tā ir... Tev bija taisnība. Tāpat kā mirklim. Es nesaudzēju sevi. Vienkārši nemāku. Varbūt arī negribu. LAi nu kā, paldies, ka palīdzēji noņemt to lielo smagnējību, ar kuru es runāju par mīlestību. Tagad ir viegli. Viegli... runājot par visām smalkajām izjūtu lietām... Es varu pasmaidīt par to visu. Nav vairs grābekļu un patiesībā saprotu, ka nekāda grābekļa nav arī bijis. Bija tikai dzīve... nedaudz sāpes un viss, kas man paliek ir atmiņas skaistas atmiņas, kurās var remdēties, jo tās priecē...
Tagad tikai jāparūpējas par sūdiem tagadnē... Viss būs labi. Vismaz tagad saprotu, kapēc cilvēki iestājas sektās nu tādās kā piemēram Jaunā paaudze... LAi dzirdētu vārdus: Viss būs kārtībā, Dievs tevi mīl... Vienīgais cilvēks, kurš man kaut ko tādu saka- esmu es pats... UN, ak, jā Kristofers, bet viņš jau katra teikuma galā piemetina:Dievs mūs mīl... Vai kaut ko tādu. Es esmu sekta/ kults pats par sevi... Es biju varens un es būšu varens. NEkad neesmu bijis pirmais, otrais, trešais, ceturtais vienmēr pats par sevi.
P.S. Apsveicu ikvienu drosmīgo un pacietīgo lasītāju, kurš varēja izburties cauri manai putrai. Paldies tev mīļo lasītāj... P.P.S. Dzīve ir ironiska, lai kā arī kāds gribētu strīdēties un apšaubīt, bet patlaban jūtos kā dzīves ironijas karalis. Nenoteiktā bija- jā laikam bija par mani- tagad to saprotu, bet liktenis vai kāda cita nejaušība to lika pajaust. Ceru, ka arī tagadnē viņa man liks kaut ko apjaust... Ceru. Viss kas atliek- cerēt.
|