nez, es savu pirmo mīlestību neatceros ar īpašu sajūsmu - jā, viss bija, kā tu raksti: sapņu pilis, mūžīgā pārlaimība un dvēseles mokas. es uz to visu skatos un domāju - cik gan dumjš un naivs es biju tad [droši vien daudzējādā ziņā esmu arī tagad]; brīžiem man pat to atcerēties ir riebīgi. laikam dodu priekšroku pragmatiskajai pieejai: ir kopā labi - ir, bet, ja nākamajā dienā viss beidzas - paši vainīgi, tātad nebija lemts u.tml.
nu jā, bet katram jau tas savādāk, un protams, tajā [pirmajā] brīdī tas viss ir ļoti skaisti un man šķiet, ka labākais, ko vispār cilvēks savā dzīvē var izdarīt, ir iemīlēties.