es Latvijā raudāju ļoti sakot atvadas. arī lidmašīnā paceļoties jutos briesmīgi ..
bet kad mēs sākām nolaišanos Stambulā, manām acīm pavērās kaut kas tik skaists, ka es nevarēju justies vēl laimīgāka, ka kādu laiku pavadīšu Turcijā. ezeri no augšas ir zilganzaļi. es drīzāk teiktu vienkārši zaļi. uz katra krustojuma Stambulā ir pa mošejai. un satiksmes ceļi ir vienkārši fascinēši. un mājas. jā! likās, ka lidoju paŗi mazām kartona kastītēm, cik ļoti viss ir pieblīvēts.

3 stundas pastaigā pa stambulas lidostu. pusdienas un friends sērijas.

paceļoties uz Izmiru, es redzēju melno jūru. savilku dūrītes priekā, kādu izraisa bērns, kad ierauga tuvojamies saldējumu. vakariņas lidmašīnā ar jaukiem televizoriņiem, kas rāda laiku, augstumu, grādus un ceļojuma attālumu. šķiet, ka biju vienīgā, kas nerunā turciski vai arī pārāk līdzīga pārējiem, ja jau stjuarti nepārtraukti centās uzsākt sarunu ar mani viņu mēlē.

taksists nerunāja angliski. taču mēs sapratāmies lieliski - viņš runāja turciski, es- angliski un mēs nosmējāmies visu ceļu, kā arī dziedājām dzīvo karaoki.

sekojot teicienam - ja notiek, tad notiek ar mani - ierados iekš Student Campus (kā izrādās) bez dokumentiem, kas peirādītu, ka esmu uzņemta šajā universitātē. mana vārda nekur nebija. priecīgi, ka satiksu Vācu meiteni, kas ir pa pusei turciete un runā mazliet turciski. tas nozīmē tulkošanu bez maksas un man mājas, kur palikt.

galu galā šodien kopā ar savu jauniegūto paziņu Yasemin (tā pati pa pusei vāciete, pa pusei turciete) satikām turku, ar kuru iepriekš biju norunājusi tikties, jo zināju, ka viņam ir saikne ar starptautiskajiem studentiem. skaista diena pastaigai un dokumentu kārtošanai, lai es beidzot varētu saukties par Ege Univesrity studenti.

lūk tā man te.

tagad uz miegu. un rīt būs jau cita sauli siltā diena