Viņa atspiedusies pret sienu vēroja griestus. Savilka lūpas čokurā, it kā censdamās iekost apakšlūpa, lai saturētu vārdus, kas grūstījās viņas galvā, bet galvenais - sirdī. Asaras ceturtdienas vakarā un savilkti pirksti čokurā. Viņa izdzīvoja savu tukšumu un vienatni - bez liekiem kliedzieniem un lūgšanās, lai pazaudētais cilvēks nāk atpakaļ. Tieši tādēļ viņas lūpas mēmi sakrustojās čokurā, un viņas rokas bija dūrēs. Kas bijis, tas ir izbijis.

Viņu izbiedēja nomainītā signāla telefona zvans. Uz gultas bļaustījās telefons, un mirgoja zilā gaismiņa. Viņai tik ļoti negribējās atbildēt.
Zvanīja nepazīstams numurs.

Viņa: Jā?
Viņš: Sveika, vai L.?
Viņa: Jā, tā pati
Viņš: Te M... Tu aizmirsi pateikt savu durvju kodu.

Viņa šokā ātri noburbulēja, ka iznāks ārā pati. Noslaucījusi asaras, viņa ar drebošu sirdi atvēra durvis.
M. sēdēja mašīnā. Tad izkāpa un .. kautrīgi piegāja pie viņas. Brūni mati un suņa actiņas. Tik mīļš un skaists viņš pirmo reizi mūžā stāvējā viņas priekšā. Ar dāvanu.
Ar mulsumu saldais spāņu sarkanvīns iegūla viņas rokās. Ar straujiem sirdspukstiem viņa viņu apskāva. Un pateica paldies.

Ar ceturdienas vakaru sākās viņas atlabšana. Ne jau ar faktu, ka kādu ir ieinteresējis viņas smaids vai ķermenis, vai labākajā gadījumā viņa pati.
Bet gan ar faktu, ka dievticīgais M. bija pastāstījis Dievam par viņu. un viņa tagad ik uz soļa zina, ka kāds kaut kur ir. Viņu sargā.
Un ne jau Dievs, kura eksistencei viņa netic. Bet gan cilvēki, kas stāsta par viņu, ticēdami, ka viss būs labi.

Bet ar M. viņa pavisam noteikti aizies uz randiņu.. kad abi sakārtos savu pašreizējo dzīvi.