22 Oktobris 2008 @ 09:02
 
un tagad pa nopietnam.

sirdī ir tāds tukšums, ka nezinu, kur likties.

ir vienkārši bezcerība. acu skatiens tukšs, turklāt aizpampušās acīs, kas parazitē uz bālās sejas. ir neglābjami sāpīgi apzināties, ka es vairs nekad nepieskāršos tai dzimumzīmītei uz pirksta, viegli ķiķinot par neordināro vietu. Viņš vairs nekad naktī nečukstēs "Tu esi eņģelis", un es vairs nekad nemurrāšu viņa apskāvienos.

zinu, ka tas viss ir jāpieņem. bet man apnicis, ka visi skandina: "Tu esi stipra. Tu tik daudz ko esi pārdzīvojusi, Tu izturēsi, saulīt, Tu zini, ka viss būs labi".. Bet kas, ja man ir apnicis būt pasaules lāpītājai, tam stiprajam ķēdes posmam, kas vienmēr visus draugus uzstutē uz kājām? Ja es redzu, ka es atkal esmu kādam devusi visu sevi no a līdz z, bet tagad atkal jau esmu iztukšota, turot rokās trauslu zara gabalu, kas mani vēl mazliet tur virs bezdibeņa. Man apnicis būt stiprai.. visam ir savas robežas!
 
 
( Post a new comment )
Saziemota Linda[info]sniedze on 23. Oktobris 2008 - 08:25
zinu zinu.. nav pirmā mīlestība. nav pirmās sāpes.
un viņš man bija šis Tavs "Tāda kā tukšuma sajūta, lai gan jau pasen esmu labās un mīļuma pilnās attiecībās ar citu." un viņš man bija tas, kas lika aizmirsties no pirmajām sāpēm.

bet nu .. jā, laiks dziedinās. un man ir vienkārši cits ceļš ejams. es ceru, ka labāks
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)