Ir tāds teiciens, ka cilvēki mums ir doti tikai uz laiku un nekad nepiederēs pavisam, jo agrāk vai vēlāk kāds mums tos atņems- vai tā būs nāve vai arī citi apstākļi, tāpēc ir sevis dēļ jāspēj palaist šo cilvēku vaļā. Domās jāpasaka paldies par visu labo, ko tas ir devis un jāiet uz priekšu ar atplestām rokām pretim jaunajam, jo Tu nekad nezini, kurp Tevi aizvedīs nākošais upes līkums, tur jau ir tas interesantākais. Un kamēr vien Tu centīsies aizkavēties kādā no līkumiem, tikmēr visas Tev paredzētās krāces un ūdeņi būs aiztecējušas...

*samīļojiens!