šodien tā arī neesmu izlīdusi no pidžammas, jo dienas plānojumā bija apdarīt visus pagājušās un nākamās nedēļas darāmos darbus skolai.
Protams, ka izdarītais ir pielīdzināms nullei. Līdz apmēram četriem noskatījos visu Joey 1. sezonu.. tad palaidu vecākus uz kino un sāku šmorēt vakariņas. Vecākus sagaidīju ar lazanju.
Tā nu visi pavakariņojām, brālis aizgāja ciemoties, mammīte un paps skatās TV blakusistabā. bet es klusi taisu sev tējiņu un lūdzos lai vairāk nešķaudītu. nākamā šķava liks man noasiņot.

ātrāk gribās, lai viss ir aiz muguras. un vēl man šovakar vairāk par visu gribās vīrišķīgas skavas. Rokas, kurās satīties.. un lūpas, kas noskūpstītu man pieri. Kāds teica, ka mana tipa sievietes ejot no vienas galejības otrā. Tās savā emociju vājumā krīt zemāk par zemi, un tādos brīžos viņām vajagot vīrieti, kas notur pie zemes,kādu, kas apskauj un ļauj noticēt, ka viss būs labi.

šovakar es nekrītu galejībās, bet tas nemazina manu dvēselisko vēlmi pēc siltām rokām.

apčī!

Galu galā mamma ieraudzīja asiņaino kabatlakatiņu. es nesavaldījos un pateicu, lai liek man mieru, ka pati tikšu ar visu galā. Protams, ka vārdi "Tā nav tikai Tava problēma, Linduci" man likās mīļi. bet tas viss beidzās ar manām un vecāku asarām. Mamma raudāja par asinīm, tētis par to, ka es sakliedzos un pateicu, lai visi liek man mieru. Es? es aizraudājos par savu spītību un šodienas sajūtu, ka neesmu tik laimīga, kā pati sevi iztēlojos. Visgrūtāk ir atzīt sev pašai, ka situāciju nekontrolēju un viss slīd ārā no rokām. Un šeit es runāju par to salauzto sirdi manī, kas iespārdīta kaktā.
Pfu! kā es gribu, lai tas viss ātrāk beidzas!